Vokālās mākslas vasaras laboratorija „Izdziedi vasaru!” 2026

16.jūlijs. Sastingusī vēsture ar “Rīgas ceriņiem”, kūkām un vīnu.

Uz Puikuli braucu ar zināmu satraukumu, lai gan nometnē neesmu pirmo gadu. Bet tas jau laikam piederas pie pirmās dienas. Protams, ka visi satraukti, smaidīgi, jauki un laimīgi par to, ka varam būt šeit un strādāt. Nedēļa laikā jādabū gatava izrāde un jāiemācās teksts. Citi jau šeit bijuši ar koncertiem un izrādēm, bet man tā ir pirmā tikšanās ar šo aizvēsturi. Priecājos, ka dzīvojam pilī, kurā vēl nav būts.

Es tik ļoti mīlu šīs nometnes. Tās priekš manis ir tik ļoti vērtīgas. Ne tikai tāpēc, ka tajās ir iespējams meklēt ceļu pie sevis paša, bet arī tāpēc, ka tu apzinies laika nozīmi, tu apzinies Laiku, kuru it kā nozodz savai ģimenei.

Kā atbraucu, tā mani ierāva virpulis. Ansambļa mēģinājumā pie Vitas attapos, ka neesmu tik tālu izaugusi, lai lasītu notis no lapas. Man vienkārši patīk mūzika… dažāda… Skaņdarbi visi ir dzirdēti, tagad tikai jāiemācas notis un vārdi.

Priecājos būt šeit, ļoti skaista vide – jūtos kā nokāpusi PSRS laikos – bērnībā. Istaba, kurā mēs dzīvojam ir it kā sastingusi vēsture. Ir tāda sajūta, it kā caur biezu laika slāni tu būtu ielauzusies savas tautas lauku mājas dzīvojamā istabā, 70- tajos gados, kur pamatīga lauku sieva, ar raupjām sastrādātām rokām, dziedāja vietējā korī, brauca uz Dziesmu svētiem un ejot uz kora mēģinājumu nokrāsoja spilgti sarkanas lūpas un iesmaržojās ar “Rīgas ceriņiem”, kuru smaržu kastīte aizvien stāv tepat uz spoguļa. Lietām, it īpaši vecām ir sava aura. Neskatoties uz to, ka esam baltvāciešu muižas pilī, mūs apņem ļoti daudz padomju laika aksesuāru – aizkari, gludināmais dēlis, bērnu ratiņi, gumijas mantiņas, “Primas” cigarešu kolekcija, metāla ķipis otrā stāva tualetē, pat gaismas slēdži. Un zilā ķīseļa bļoda, kādā mana mamma lēja ķīseli!

Vakars pagāja ātri. Parasti esmu ļoti klusa – intraverta, bet šodien runāju ļoti daudz un nezinu kāpēc. Alise ir līdere. Visur un visā. Arī šeit. Un viņai tas piestāv. Etīna, kura jau bija ieradusies vakar, visu laiku bez pārtraukuma dziedāja, jo gatavojas konkursam Itālijā. Kramiņš bija noraizējies, vai viņas balss saites izturēs šo slodzi un lūdza paklusēt arī pārējos.

Vakarā Edgars ar kūkām un vīnu tikko kā izremontētajā pils Ziemas dārzā atklāja nometni, pastāstot dažādas lietas, kam mums nometnes laikā jāpievērš uzmanība. Man nešķita, ka pirmajā vakarā visi jau dzers, taču vīna glāzes tika iztukšotas viena pēc otras. Vakars izskanēja ar tradicionālo saimes apli un vakardziesmu. Ja reiz Stāmerienā šķita, ka bija maz cilvēku, tad pēc šīs nometnes pirmā apļa šķiet, ka toreiz būšu kļūdījos.

Puikules muižas miers. No ārpasaules neielaužas neviena skaņa. Ir nakts. Taču rakstīt naktī nav droši, jo ir nakts domas un ir dienas domas. Ne vienmēr tās sakrīt. Nevaru iemigt, meiteņu istabā garas sarunas, aizklačojāmies. Vakara sarunas ievilkās mazliet par vēlu, tā rezultātā mana balss tika jūtami ietekmēta. Patiesībā, pilna galva ar domām, par visu šo dienu.

17.jūlijs. Balva pēc grūtā mācību gada.

Pirmais agrais rīts pa ilgiem laikiem. Ir tiešām grūti. Tas man lika saprast, ka celties astoņos no rīta ir mocības, kuras vārdi nespēj izskaidrot. Taču tas mūs radina pie disciplīnas un noturības.

Šogad ir pavisam savādāk, cilvēku mazāk un viss notiek mierīgāk. Šī nometne ir balva pēc grūtā mācību gada, dziedu visu dienu. Ļoti, ļoti skaistas dziesmas. Edgars kā vienmēr jokojas.

PPP mēģinājumā ieradās meitenītes – mazie rūķīši, vietējie. Mani nomāca domas par nenormālo teksta daudzumu, kuru nebiju iemācījusies no galvas. Varbūt pienācis laiks sākt mācīties. Mēģinājums noritēja mierīgi un man liekas, ka Kristians ļoti labi iejuties lomā. Mazā meitenīte skatījās uz viņu ar sajūsmu.

Ansambļa apjoms sen nav bijis tik liels. Jāpiešaujas, lai nav tā, ka trešajā dienā pazūd balss. Uzdevumi ir gana lieli un ir jāiespringst. Patīkami, ka šodien balss skan. Apbrīnoju Vitas darba spējas un enerģiju. Šodien piedzīvojām ansambļa lavīnu ar solfedžo dvesmu.

Jāatzīst, ka Vitas stāstiņi par terciņām un kvartām ir maģiski. Tagad es zinu, ko domāt par intervāliem. Vita pati noteikti varētu būt terca, visticamāk lielā (L3), bet tas jau atkarīgs no noskaņojuma. Evija šķiet, ka nav sapratusi, vai viņa ir kaut kāda nesaprotama sekunda vai tritons, kura grib atrisināties, bet nespēj… Kristians, lūk, ir kā tīra kvarta (T4), uzvaroši pompozs un drošs. Karīna? Noteikti, ka kvinta, (T5) tāda trijskaņa maliņa, bet iekšpusītē vēl daudz ko būs jāpiedzīvo. Alise? Pārliecinoša lielā seksta (L6) ar smaidu uz lūpām, žilbinoša un līksma. Un kā tad ar Lauru? Varbūt, ka viņa varētu būt nedroša oktāva (T8) ar tendenci uz lielu septimu (L7), viss atkarīgs no noskaņojuma. Un tad Elizabete. Es domāju, ka viņas intervāls sniedzas pāri oktāvai, un vēl tikai veidojas. Tāda maiga sol mažora decima vidējā reģistrā ar saknēm zemē un ar skatu mākoņos. Kramiņam intervālu nav iespējams pielāgot, viņš ir kā dominantes septakords (D7), ar vienmēr atpazīstamu krāsu, pārliecību un spēku. Vai viņš ir paredzams? Ne gluži, jo mainās tonalitātes.

Ziemas dārzā laba akustika. Telpa maza, nav jābļauj lielā skaļumā, lai dzirdētu rindas galā. Liekas, ka BP izveidosies ļoti uzrunājošs, jo nakts izrāde pils ziemas dārzā ar iekārtoto skatuvi un kostīmiem radīs vēl manā pieredzē nebijušu izrādes atmosfēru. Kostīmu pielaikošana vienmēr ir nedaudz satraucoša. Kā man tas patīk, ka es varu darīt to, ko patiesi gribu darīt, lai gan… varbūt, ka tad, ja mana profesija būtu dziedāšana, es stresotu katru rītu.

Visa diena pagāja vienā skriešanā, pilna ar mēģinājumiem, bet vakarā vēl atlika laiks padomāt un pastaigāties. Neuzskatu sevi par nervozu personu, jo esmu pieradusi pie satraukuma izraisošām situācijām. Tomēr cilvēkiem parasti šķiet, ka man “vienalga” par visu tieši šīs rakstura īpašības dēļ.

Vakars beidzās ar jaukām atmiņām. Cik vakar biju pārņemta, tik šodien esmu pilnīgi mierīga. Noteikti būs labs miers. Nu ko, lai mums visiem veicas!

18.jūlijs. Bilde kļuva skaidrāka, bet galvā valdīja haoss

Nakts pagāja īpaši ātri. Jutos atspirgusi, jo vakar sajutos ļoti nogurusi un gribējās tikai vienu – gulēt. Taču izejas nebija. Jāceļas vien bija. Sagatavojām ķermeņus darbam un devāmies uz balss iesildīšanu, pēc kura sekoja ansambļa un solo dziedāšanas nodarbības. Man patīk kopīga balss iesildīšana ar Edgara jokiem un pasmiešanos vienam par otru. Arī gājiens uz dušu ir piedzīvojums, bet dušā ir ūdens un ļoti labs spiediens.

Nevaru sagaidīt, kad sarakstā parādīsies, kas jauns, jo pagaidām ir tikai ansamblis un līdz ar to nedaudz garlaicīgi. Ansamblī jau sāk iet labāk. Visi sāk iejusties un skanēt arī kopā. Man grūti iedomāties, ka rakstu šādus vārdus, taču šķiet, ka būs iepaticies ansamblis. Esot mazā cilvēku skaitā, izdodas saklausīt katru atsevišķi. Īpaši to izjutu pils ziemas dārzā BP mēģinājuma laikā, kad dziedājām “Rozīti”. Vita ir lieliska ansambļa vadītāja. Tik muzikāli jutīgu cilvēku es vēl nekad neesmu sastapusi. Viņa pamana mazas nianses, atklāj mums tādus sīkus “štrihus”, ko nevarētu iegūt vissmalkākajās meistarklasēs. Viņa ir sapratusi kā savienot mākslu, zinātni un realitāti. Vita man aizrādīja, ka nezinu dziesmu vārdus, un ja godīgi, tad es nezinu kā tos iemācīties?

Šodien nu gan bija grūta diena un ieviesa zināmu paniku, jo bija pirmais skatuves mēģinājums uzvedumam BP. mēģinājumi prasa savu un kopumā ilga veselas piecas stundas. Šodien mēs pirmo reizi ieraudzījām spēles laukumu un uzzinājām izkārtojumu tajā. Uz brīdi bilde kļuva skaidrāka, bet vakarā, kad mēģināju atcerēties mizanscēnas, galvā valdīja haoss. Neesmu radusi rakstīt slikti par cilvēkiem šajās dienasgrāmatās, taču man šķiet, ka muižu nosaukumu labošana uz vāciskajiemu var būt liels kritiens, jo uzrunāt pa virsu labojumus tā, lai zāle saprot tekstu un tas neizklausītos it kā tiek gaidīts teksta labojums, ir ļoti grūti.

Protams, mazais cilvēku skaits nometnes haosu mazina. Tā kļūst draudzīgāka un gandrīz visu laiku es zinu, kur kādās nodarbībās katrs no mums atrodas. Esmu visu laiku kopā ar visiem abu uzvedumu mēģinājumos, nevis tikai ēdienreizēs, vakara dziesmā vai rīta krosā, kā tas bijis citās nometnēs. Evija ir paraugskolēns, vienmēr uz nodarbībām ierodas laicīgi un cenšas visu izpildīt. Šī īpašība šķiet piemīt lielākajai daļai kurzemnieku.

Trešā nometnes diena bija diezgan nogurdinoša, bet paskrēja ļoti ātri. Pozitīvās emocijas mijās ar nogurumu, jo šī bija ļoti radoša, darbīga diena. Daudz jauna, ko grūti aptvert. Es saprotu, ka šeit nav nekāda psihoterapija, bet man tā ir gan terapija, gan atpūta, gan izaugsme. Pagājušogad nometnēs mēs ļoti daudz smējāmies. Šogad nemaz nevajag, jo nav jau  “Arlekīna” un “Mīlēšanas”. BP ir nopietna izrāde par smagām tēmām. Par ko tad tur smieties. Tagad jādabū tas viss ir galvā – teksts, dziesmu vārdi. Biju cerējusi pa brīvo laiku iemācīties tekstus, taču to atlika darīt vien ap divpadsmitiem naktī.

Varētu savu stāstu turpināt ar stāstu “Kā es iemācīšos tekstu un ko darīt, lai nerunātu vienmuļi vai stulbi jūsmīgi”, bet tas lai šim vakaram izpaliek. Jādodas pie miera, jo rīt atkal jauna, ne mazāk pilna diena. Ceru, ka viss izdosies un līdz pirmizrādei pagūsim iemācīties tekstus.

19.jūlijs. Esam stabili noenkurojušies Puikulē

Rīts nebija no vieglākajiem, jo bija ļoti grūti astoņos no rīta izkāpt no gultas. Vienīgais par ko varēju sapņot, lai Edgars aizguļas pa kādām divām stundiņām. Un tad es varētu pagulēt ilgāk. Ir svētdiena, bet pie mums diena kā ierasta ar rīta rosmi un elpošanas vingrojumiem! Un atkal ansamblis ar dziesmu slīpēšanu. Skan jau labi, bet visi dzied no notīm, jo vārdus visām dziesmām vēl nezina neviens.

Kamēr mēs, nometnieki, esam stabili noenkurojušies Puikulē, ik pa laikam ierodas kāds “caurbraucējs” (domāts skolotājs no Rīgas), kurš atstāj savu nospiedumu izrādē. Šodien atbrauca Tālis. Likās ļoti interesants cilvēks, un notika deju nodarbības, kas bija patīkama pārmaiņa iepriekšējām dienām. Tālis ir ļoti talantīgs, jo rekordīsā ātrumā, vienas dienas laikā ir paguvis uzlikt kustības izrādēm un atkal pazudis tālēs zilajā. Tālis tiešām ātri salika kustības, taču, iespējams, pašiem būtu interesantāk, ja tās būtu bijušas sarežģītākas. Es, protams, nesūdzos, bet izaugsmes vārdā latiņu vajag celt taču visās jomās, kaut palēnām. Labi, ka ir jādejo, jo saimniece baro tik labi, ka jau kā apgrūtinājums šķiet kaut ko atstāt uz galda, taču ieēst var cik var.

Pie pusdienu galda visi slavē saimnieces ēdienu, bet es klausos runas par tercām un citiem mūzikas jēdzieniem un es nesaprotu par ko viņi runā, bet gribētu. Atcerējos pagājušā gada nometni – to visu, ko tur saņēmu un tur sapratu, ka man ir jāturpina šīs ceļš – dziedāt un spēlēt teātri.

Vakarā bija otrais BP mēģinājums. Šodien mēģinājums bija daudz dzīvāks. Ja vakar bija grūti tur sēdēt, tad šodien jau viss sāka kārtoties, nav nekāda uztraukuma. Šoreiz tas vairāk līdzinājās ballei, nekā panikai. Man uzvedumā jāvelk ļoti neērtas kurpes, bet šķiet, ka būšu pieradusi, jo velku tās uz katru mēģinājumu.

Priecājos par stabiliem skatuves partnerim – Alisi un Eviju, viņas neko lieku neņemas ar savām problēmām. Kā parasti labs piemērs uz ko skatīties ir Kristians un Elizabete. Aktieris ir tāds cilvēks – izpildītājs, kuram jādara tos, ko grib kāds cits. Vienmēr esmu bijis sava ceļa gājējs, bet vienam ir tik grūti. Man šķiet, ka Kristiānam ir žēl manis par to lomu, kas man iedota. Bet viss ir kārtībā. Tas ir solis uz priekšu… Mēs jau šeit esam atbraukuši strādāt. Un es gribu, lai man notic, ka varēšu, jo savādāk tālāk nespēšu dzīvot.

Pagāja jauka diena! Ir sajūta, ka beidzot virzos uz priekšu. Ir arī tāda sajūta, ka laiks skrien arvien ātrāk un ātrāk, rītdien jau ieradīsies kronis ar Izabellu un nometne būs pusceļā. No vienas puses jauki, ka pēc neilga laika varēs atrasties mājas komfortā, bet no otras, ilgāk uzturēties mūsu grupiņā arī būtu jauki.

Pēc vakara apļa mācījos tekstus. Tie ir diezgan sarežģīti specifiskās valodas dēļ. Brīžiem izveidojas liela putra, bet kaut kas jau arī nosēžas. Kaut mums izdotos ar mieru un jokiem tikt līdz pirmizrādei.

20.jūlijs. Ātrvilciens ar nosaukumu KRAMIŅŠ

Šodien visu dienu lija un izskatās, ka atlikušo nedēļu laiks būs tāds pats – lietains…

Pa dienu mēģinājām Pūķi. Nav priekšstata par to, kāds tas šoreiz sanāks. Izskatās, ka Kristians grib spēlēt tādu nesimpātisku un aprobežotu pūķi, a la` Šarikovu. Tā jau varētu būt, ja būtu paredzēts, ka viņa Pūķim kāds precinieks nocirtīs visas septiņas galvas, jo tagad nav saprotams, kāpēc princesei tāds pūķis vispār varētu būt iepaticies. Kristianam, protams, es to nepateicu.

Diena šķita vairāk atbrīvotāka nekā pierasts un man liekas tas visiem nāca par labu, jo vakarā Balles mēģinājums bija jau dzīvāks. Protams, vēl daudz darba, bet ir radusies vismaz kaut kāda apjēga par uzveduma veselumu un to, kas kurā ainā notiek. Nevaru atslābt ne uz brīdi, jo nemitīgi jādomā par katras ainu secību, par kopsakarībām. Šodien mēs kopā ar Sandru pamatīgi gatavojām tekstus izrādei. Izgājām cauri dzejoļiem, kas manuprāt deva savu rezultātu. Īpaši daudz trenējāmies dzejoli par rozēm, kas godīgi sakot, kļuva apnicīgi. To skaitījām atkal un atkal, līdz visiem vairāk vai mazāk izdevās to noskaitīt izteiksmīgi un ar pareizajiem uzsvariem. Sākumā šķita, ka dzejoli protu ļoti labi, taču ap astoto reizi sāku pielaist kļūdas, kādas iepriekš nebiju pieļāvusi. Vislielākais šīs dienas prieks bija redzēt Sandras smaidu mēģinājuma laikā.

Sevišķi labā nozīmē mani pārsteidza Laura, jo dažas vietas viņai tiešām labi izdevās. Ar katru dienu paliek arvien skaidrāks par izrādi, man nav nekāda panika par to, ka nezināšu kur jāiet – to es zinu. Kad pienāks pirmizrāde viss saliksies pa vietām. Tā būs maģija. Ir tāds teiciens: “Ja izkāpsi no ātrvilciena ar nosaukumu KRAMIŅŠ, tad var gadīties, ka nekad viņā vairs neiekāpsi, bet gadījumi ir dažādi…

Šobrīd esam seši, kas piedalās vienā izrādē. Vakarā atbrauca Izabella. Biju ļoti priecīga viņu redzēt! Nu jau esam septiņi, kas ir mans mīļākais skaitlis. Pagājušajā nometnē Gārsenē, kad gāju uz pirmo vokālo nodarbību pie Edgara Kramiņa, uz durvīm bija cipars septiņi, es tā nopriecājos. Vēl ir vairākas, ļoti nozīmīgas zīmes, kas liek turpināt mācīties dziedāt. Esmu praktiski vienīgā, kas manā ģimenē dzied. Kaut kur dzirdēju, ka dzied tikai stiprie, vājie nedzied. Gribu stiprināt savu ģimeni un sagādāt mājās arī klavieres.

Elizabete līdz šim bija neiedegts sērkociņš, bet nu ir ieradies smilšpapīrs – Izabella un nu aiz sienas dzirdama kaut kāda dzīvība. Bija ļoti jauki satikt visus un atkal būt kopā. Mēs te esam kā viena liela ģimene. Ļoti forša kompānija!

Šī diena atkal ienesa kaut ko jaunu – piano un forte. Mācos tekstu, dziesmas, domāju, rakstu dienasgrāmatu. Uzskatu, ka mana solo nodarbība bija ļoti jēdzīgi izdevusies. Taču joprojām nezinu vārdus ansambļa dziesmām. Kāpēc ir tā, ka vispirms atmiņā paliek melodija un tikai pēc tam vārdi?

Nedaudz iekšēji uztraucos, ka būšu aizmirsusi vakara dziesmu pēc tik daudziem gadiem, bet laikam iekšējais bērns to ir paturējis prātā un mana muskuļu atmiņa to atceras. Šķiet, ka lielu porciju saldā apēd pati saimniece, jo ejot ēst naksniņas, tā ir mazāk nekā to atstājām pusdienās. Ļoti ceru, ka šī nometne pret mani izturēsies maigi un nekas graujošs nenotiks. Izturību, pozitīvu un enerģijas pilnu prātu ceru uzturēt līdz pēdējai dienai. Nu tik uz priekšu!

21.jūlijs. Vislabākā metode – pateikt stingri, bet lai otrs nav salauzts.

Klāt jau sestā nometnes diena, bet man tikai otrā diena. Viss bija ļoti mierīgi, taču jūtos ļoti neizgulējusies lielāko daļu no laika. Kā diena gāja, tā kļuvu aizvien nogurušāka. Naktī maz gulētās stundas tiešām varēja izjust viscaur dienai. Mēģinājums rīta pusē bija pat ļoti labs, tad es pasēdēju, bet mēģinājums ar Daigu jau bija par daudz. Pa virsu tam man mamma zvanīja 3x un beigās vajadzēja viņai atbildēt, lai nomierinās. Aizgāju pastaigā, lai varbūt atžirgtu, bet vakarā to nogurumu atkal varēja just.

Nebiju nekad apzinājusies, cik omulīgi ir dzert karstu zāļu tēju no rīta, bet ar Izabellu pie viena galda sēdēt gan ir ļoti grūti, jo mani nepamet doma, ka viņai ēdot, kaut kas no šķīvja var ielidot manējā.

Turpinām gatavoties izrādēm. Paldies par brīdi no rīta, kad bija laiks, lai pamācītos tekstu. Vismaz beidzot tekstus esmu iemācījusies. PPP mēģinājumi rit savu gaitu un liels prieks par Rūķīti (Paulu), kurai, manuprāt, tiešām viss izdodas. Prieks, ka ir tik stabils rūķītis un, lai gan augumā 3x mazāks par Lauru, runā divtik skaļāk. Pilnai laimei gaidām Kasparu, kas spēlēs Ķēniņu.

Šobrīd lielākais satraukums laikam ir par Balli, bet viss vēl var mainīties. Mēs cītīgi strādājām pie uzveduma visas dienas garumā, pat atgriezāmies pie lasījuma formas, precizējot tekstu un attieksmes. Man ļoti patika šis mēģinājums. Kramiņš par katru rindkopu, pat teikumu, izstāstīja kādu joku. Ļoti jauka aktiermākslas apmācības metode, pat nevar teikt, ka jauka, bet vislabākā metode – pateikt stingri, bet lai otrs nav salauzts un saprot kļūdas.

Izabellā, arī Alisē un Kristiānā redzu nākošos operdziedātājus. BP mēģinājumā atdzīvojās Karīna. Viņa un Elizabete varētu būt aktrises. Elizabetei sanāk tāds princeses trauslums, arī dabīgi lokainie mati dod papildus efektu. Mums Latvijā vajag labus dziedošos aktierus. Man patīk redzēt kā tie jaunieši strādā, režīms ir pamatīgs. Man prieks skatīties uz to, ka viņi nav salauzti, viņi katrs ir tāds, kāds ir – personības. Bet man gan nav nekāda progresa zem lietus padebešiem. Es vienkārši nesaprotu, kas ar mani notiek. Šodien vairāk kā divas stundas patērēju mēģinot iemācīties vārdus divām dziesmām. Tie neiet galvā, vārdi uzvedas gluži kā tādas skudras, kad kāds ir izpostījis viņu pūzni. Tās strauji izklīst uz visām debespusēm, meklējot patvērumu. Es auklēju sevī mazu, negantu un slepenu domu – vienkārši nakts vidū iekāpt mašīnā un aizbraukt, atstājot īsu atvainošanās zīmīti, rakstītu uz dzeltenas līmlapiņas. Un tad pazust pavisam. Es nemaz nezinu uz kurieni vēlētos aizbraukt? Varbūt uz kādu sapņu zemi?.. Nav īstais brīdis tādam noskaņojumam, vai ne? Bet kur lai dabū enerģiju?

Vakarā mums notika meistarklase. Uz to atbrauca dziedātāja Ieva Parša ar sunīti. Kā no bērnības atmiņas ieradās mans sunītis – Džonītis. Tieši tāds pats kā Paršas suns. Atceros agrāk viņa ieradās kopā ar meitu, bet tagad jau ar suni. Nu ko, laiki un prioritātes mainās. Šogad viņa šķita bezgala sagurusi, it kā bez sejas. Laikam līdzpaņemtā suņa savaldīšana prasa daudz enerģijas, jo tas darbojās aktīvāk nekā visi nometnes homo sapieni kopā. Esmu ļoti pateicīga viņai par skatu no malas, par ieteikumiem un risinājumiem. Šajā meistarklases laikā uzzināju daudz jaunas, interesantas informācijas, kuru noteikti izmantošu, lai bagātinātu un pilnveidotu sevi. Meistarklases mani satrauc, lai gan nezinu no kā baidos. Laikam no tā, ka līdz šim tā arī nav izdevies sevi parādīt vislabākajā gaismā vai arī kaut kas pēkšņi noiet greizi. Un tā gadu no gada! Paršas meistarklase bija tiešām jāizsēž un man nepatika, ka es neko nezināju – kurš, kad, ko … bet, ja būtu ko teikusi, varbūt man tiktu pateikts: “Tu izklausies pēc Daigas!”

Vakaru noslēdzām tradicionāli ar vakara dziesmu, kurai pievienojās arī Ieva, bet diena ar ļoti produktīvu teksta mācīšanos meiteņu kompānijā. Veiksmīgi viena otrai palīdzējām.

Šī bija ļoti interesanta diena un man šķiet, ka dienas deva ar pozitīvo ir izskanējusi. Sveiciens visiem Vokālās Akadēmijas studistiem un vokālās māksla cienītājiem, kuri neatbrauca. Ceru, ka Jums nav skumji. Ar labu nakti!

22.jūlijs. Mūsējie ir brīnišķīgi, bet Kramiņš ir ģeniāls.

Šodiena nebija diez ko slikta, jo pagāja veikliem soļiem, no vienas nodarbības uz nākamo. Es it kā izgulējos, bet ap pēcpusdienu riktīgi sāka gribēties gulēt un kofeīnu. Atkal kaut kādas nesaprašanās ap ko, kur un cikos. Bet nu dziedāt šodien sanāca labi, neskatoties uz to, ka biju nogurusi un gribēju gulēt, lai gan biju aizgājusi gulēt laicīgi. Lūk to nu gan es nesaprotu – kā tu vari gulēt 8 stundas un justies nogurušāks, nekā tad, kad esi gulējis 6-7 stundas?

Šodien bija ļoti svarīga diena. Puikule gatavojās svētkiem, ap muižu cilvēkus vizināja zirgs ar pajūgu, kā toreiz, kad baltvācieši, latvieši un pārējie ar nogurušiem zirgiem, lietū, sniegā, bēga no kaut kā un kaut kur steidzās, ticēja un cerēja, ka būs laimīgi, ka būs labāki un gaišāki laiki. Arī mēs ticam, ka būs.

Bija pirmā Balles caurlaide, kurā gāja krietni labāk un raitāk, jo beidzot šķiet viss sāk nogulsnēties. Ir vēl kļūdas, pie kurām jāturpina strādāt. Ballē Kristians ir lielisks visos tēlos. Katram tēlam savs raksturs, bet visvairāk saviļņojoša viņa, kā Rūdolfa, saspēle ar Alisi kā Elzu. Viņiem abiem patiesi var noticēt. Es varu redzēt dzimstam un uzplaukstam mīlestību. Alises gleznieciskais skaistums uzplaukst arvien spilgtāk, skatīties uz viņu, tas ir redzēt plaukstošu puķi. Un es redzu, ka Alise ir kļuvusi par brīnišķīgu rozi.

PPP mēģinājums bija kolosāls, jo kārtīgi izsmējāmies. Neatceros, kad šitā dzīvē kādreiz būtu smējusies. Bet, ja man kāds prasītu: “Par ko tieši?”, nevarētu pateikt, jo galva pilna ar tekstiem, dziesmām un lietām ar ko kādam jāpalīdz. Arī Pūķī Kristiāns šodien bija daudz, daudz labāks. Kramiņš mēģinājumā ienesa brīvību, smieklus un atdzīvināja izrādes dvēseli. Izrādījās, ka galvenā problēma bija tēlu attiecības, kuras Kramiņš meistarīgi savija no jauna. Romantiska, sapņaina princese nekad nevarētu iemīlēties tādā primitīvā, kaut arī labsirdīgā radījumā kā Pūķis. Bet… ja princese ir meitene, kura grib iespītēt savam tēvam, un viņa prot piebarot Pūķi ar riekstiem… tad gan. Būtu taču labi dabūt tādu vīru – primitīvu un labsirdīgu, pakaitināt tēvu. Bet vai pasaka šādā interpretācijā nezaudē savu pamatvērtību? Vēl tikai jāsaprot, kas tad īsti ir rieksti. Lai nu kā mūsējie ir brīnišķīgi, bet Kramiņš ir ģeniāls.

Šodien ieradās Tālis, lai pārbaudītu, piekoriģētu un noslīpētu iepriekš uzliktās dejas. Sapratu, ka jātaisno pleciņi. Nedaudz satrauc arī balss stāvoklis. Dziedot tas vēl dzirdami neietekmē, bet runājot jau ir dzirdams nogurums. Vakariņās bija dikti garšīga pupiņu zupa ar ļoti garšīgām maizītēm. Sarunas pie brokastu, pusdienu un vakariņu galda paliek arvien klusākas.

Pēc vakariņām bijām pastaigā uz von Klotu dzimtas kapenēm, apmēram 2 km attālumā no pils. Mazliet aizgājām par tālu – kapiem garām, ja tos par tādiem vispār var nosaukt. Tie ir izdemolēti, zālē ieauguši un pilnīgi iznīcināti. Ieejas vārti, un visi pieminekļi sadrupuši, krusti un ķēdes nozagtas. Kapi nolaisti tik tālu, ka vienīgais iemesls domāt, ka par to eksistenci nav aizmirsts pilnībā, ir klātesošās dižpriedes un velnīgsnēji sātaniskais von Klotu dzimtas ģerbonis. Pilnīgs ārprāts! Nekad neesmu izjutis tādu bijību pret vācbaltiešiem vai aristokrātiju kopumā, taču šķiet, ka arī viņi ir pakļauti aizmirstībai. Tomēr kopumā tik traki jau nebija – lietus nelija, ārā spīdēja silta saulīte, ceļa malās smaržoja vīgriezes. Vārdu sakot, ideāls laiks šādai ekspedīcijai! Gājiens bija ļoti jauks kontrasts mūsu ierastajam ikdienas darba ritmam pils sienās.

Vakaru nobeidzām sarunājoties ar meitenēm par visdažādākajām tēmām un atkārtojot tekstus. Tekstu mācīšanās ir izvērsusies interesantāka nekā sākumā licies, un īstenībā tas neprasa tik daudz pūļu. Sākās sarunas par nometnes pēdējām dienām un izrādēm. Tas manī uzdzen nelielu uztraukumu, satraukumu, neziņu un vēl daudz citu emociju. Tad jau redzes kā viss sanāks. Vēl viena diena noslēgusies! Neticami, ka atlikušas vien četras dienas. Nesaprotu, kā tas laiks ir pagājis.

23.jūlijs. Katram kāds aizrādījums, kas tiešām ir svarīgs.

Šodien piecelties bija nedaudz vieglāk un rīta Streļņikovas vingrinājumi palīdzēja pamosties, pat ja tos dažreiz darām ar aizvērtām acīm. Rīts bija siltāks, tādēļ vingrot gājām ārā – zālītē. Tas bija atsvaidzinoši. Aiz loga šorīt dūdo balodīši. Ļoti skaisti… Starp cilvēkiem pastāv dažādas mīlestības, arī skolotāja mīlestība uz savu audzēkni. Interesanti, kurš ir Kramiņa mīļākais audzēknis? Vai kā ģimenē – katrs savā veidā mīļš? Es mīlu visus bērnus vienādi, lai arī katrs ir savādāks. Brīžam kādam vajag papildus audzināšanu, bet kopumā mīļi ir visi vienlīdzīgā mērā… Brokastis bija nedaudz nomācošas… Sāk pietrūkt mājas.

Ļoti iepriecina Sandras smaids. Vita ir ļoti laba diriģente, viņa visus mūs atdzīvināja ar savu enerģiju un dejošanu. Taču diena bija ārkārtīgi nogurdinoša. Dienas gaitā atkal jutu nogurumu un vajadzēja nedaudz pagulēt, jo vēlais nakts mēģinājums prasīs daudz enerģijas. Grūti savākt sevi, kas izpaužas starpgadījumos ar cilvēkiem. Tāpēc atvainojos visiem, kurus šodien esmu kaut kādā veidā aizskāris! Izabella ļoti skaisti dzied. Pat tad, ja kādreiz ir grūti, lūdzu, nepamet dziedāšanu!

Uz Pūķi atbrauca Kaspars. Viņš ir stabils Ķēniņš, jo zina tekstu un pārliecinoši spēlē savu lomu. Pūķī man iestājās “bloks” ar tekstu, reāls “bloks”, arī ar visu izpratni par to izrādi, jo es spēju domāt tikai par savas ārijas tekstu, kurš nekādi nelīda galvā. Vakar naktī tās astoņas rindiņas es biju balsī skaitījusi vairāk kā stundu. Un tik un tā neiemācījos. Par laimi man pietika prāta, lai saprastu, ka šoreiz ir jāpadodas, un pēc Pūķa mēģinājuma pateicu Kramiņam, ka nespēju to āriju iemācīties. Tikko kā pabijis mēģinājumā, kurā es patiešām biju tik nožēlojama kā apdullusi vista, Kramiņš uzreiz akceptēja, ka manu priekšnesumu noņem.

Visa diena faktiski pagāja vakarā gaidāmā BP ģenerālmēģinājuma ēnā. Kopumā uzvedums “Balle pilī”, manuprāt, ir sanācis labāks nekā domāju. Es nespēju noticēt, ka nevienā mēģinājumā neko neesmu sajaukusi klavierēs un tas uzdzen stresu, jo iespēja kaut ko sajaukt kļūs šķietami arvien lielāk. Cerams, ka tā reize nebūs rītdienas pirmizrādē. Pārdzīvoju, ka ģenerālmēģinājumā dažās vietās aizmirsu tekstu, bet kopumā gāja labi. Domāju, ka esam gatavi. Uz ģenerālmēģinājumu, kas sākās 22:00, atbrauca arī stiliste. Pēc tam mēģinājuma analīze – analizējām kļūdas un to, ko vēl iespējams uzlabot. Un katram tiek pateikts kāds aizrādījums, kas tiešām ir svarīgs. Sirdi veldzē tas, ka Kramiņš saka, ka viņš kopumā ir apmierināts ar rezultātu. Arī mēģinājumā klātesošie pedagogi ļoti uzteica Kramiņa paveikto. Un atkal smējāmies – viņa joki un mūsu smiekli, smiekli un vēlreiz smiekli. Es vienmēr nometnē izsmejos priekš visa nākošā gada.

Nometne rit strauji uz beigām un to var just. Rīt lielā diena – BP pirmizrāde un šovakar vajag izgulēties. Kaut nu tā noritētu godam! Ceru, ka visiem viss izdosies – galvenais mierīgu prātu.

24.jūlijs. Pirmizrāde “Ballei pilī” laiktelpas burbulī.

Viss strauji rit uz priekšu! Šovakar bija pirmizrāde “Balle pilī”! Šī nometne, gluži tāpat kā visas parējās, atrodas tādā kā laiktelpas burbulī. Mēs te dzīvojam, rosāmies un esam, mācāmies, gatavojamies, mums ir sava pasaule, savas laika plānojums un savi likumi. Apkārt dzīve rit savādākā ritmā, daba plosās, lietavas pārpludina upes un ceļus. Cik foršas ir nometnes un laiks, kas tiek pavadīts tajās.

Šodien pagulējām ilgāk vakardienas garā mēģinājuma dēļ. Tas, es domāju, mums visiem pēc spraigās slodzes ar daudzajiem mēģinājumiem katru dienu bija ļoti vajadzīgs. Šodien balss sāka jau nedaudz padoties un es sāku izjust enerģijas izsīkšanu. Pūķa mēģinājumā Elizabete ar savu solo dziedājumu izrāva ārā sirdi. Aizmirsu tekstu.

Diena bija pārsteidzoši mierīga līdz pēdējam brīdim. Zāle pārpildīta ar pazīstamiem un svešiem cilvēkiem, neskatoties uz to, ka uzvedums sākās desmitos vakarā. Apmēram kādi 85 cilvēki, kuri kā izrādās seko mums un apmeklē mūsu koncertus vairāku gadu garumā. Līdz ar to pazīst mūs pēc vārdiem un novērtē mūsu izaugsmi. Paldies Kramiņam par savādāku skatījumu uz Sibīriju. Man tas vienmēr ir bijis smagākais jautājums. Tagad uz to skatos savādāk.

Bija prieks redzēt savējos – Anitu un Līgu. Forši, ka atbrauca. Prieks bija viņus redzēt… Jutu lielu gandarījumu par izdarīto, priecājos par daudzajiem komplimentiem pēc izrādes no cilvēkiem un, protams, gaidu video, lai varētu savas kļūdas redzēt, kaut gan uz to skatīties nebūs viegli, noteikti būs vietas, kurās miršu no kauna. Nekādu grandiozu iekritienu nebija, bet… nebija arī “dievišķās dzirksts”. Tomēr publika klausījās uzmanīgi un pēc izrādes sirsnīgi aplaudēja. Neskatoties uz daudzsološo ģenerālmēģinājumu, pirmizrādi es personīgi nospēlēju zem sava līmeņa, bet bez skatītājiem redzamām kļūdām. Pieļāvu daudz tādu, no kurām domāju esmu jau izaudzis. Ceru, ka nepāršaušu pār svītru rīt PPP.

Man bija liels prieks, ka spēju atbrīvoties. Un dziedāt desmitos vakarā ir labāk nekā no rīta. Man bija diezgan laba sajūta par tekstu, taču izrādē visi (ieskaitot mani) stostījās. Un kā jau es paredzēju, radās sarežģījumi klavierspēlē. Es piesēdos spēlēt duetu, bet manas rokas bija pilnībā sastingušas. Klavierspēle ir manas eksistences nelaime. Man izrādes laikā nepārtraukti kaltēja mute, mēle bija pie aukslējām, kas, protams, radīja papildus stresu, kad šķiet, ka mēle brīvi nevar kustēties. Bet tikai tā jau tiek iegūt tā pieredze. Skatuves skūpsts gan mums sanāca kā “kaislīgs apskāviens”, bet kas ir tas ir. Ceru, ka Igatē būs vēl labāk!

25.jūlijs. Ir labi paskatīties uz sevi no malas.

Šodien muižas svētki visas dienas garumā. Diena iesākās mierīgi – ar iedziedāšanos, kā parasti. Tās laikā mums pievienojās Rūķītis un Karalis, jo pēcpusdienā PPP. Šķita, ka tās balsis visiem vēl nedaudz guļ, bet ar laiku pamodās. Tad sekoja mēģinājumi. Mēģinājums it kā šķita OK un izrāde pēcpusdienā arī.

Man ļoti patika Pūķa izrāde… ja tikai nebūtu to dažu “iekritienu” un vārgulīgā sākuma. Stiliste Ieva visus uz abām izrādēm bija sataisījusi ļoti smukus un skaistus. Kristiana Pūķis bija izteikti spilgts un artistisks. Viņa grims un frizūra bija lieliski! Viņš izskatījās tik skaists, ka tas neiederējās ar muļķīgo uzvedību, lai gan… kas zina. Publika vairākas reizes pat iesmējās. Prieks, ka uz izrādi atbrauca Diāna un Karīna. Tas nozīmē, ka viņiem ir interese par to, ko mēs te esam sastrādājuši.

Vakarā visi sanācām noskatītie BP pirmizrādes ierakstu, ieēst kūkas ar arbūzu, kā arī protams iedzert – kvasu, vīnu vai kafiju. Ir labi paskatīties uz sevi no malas. Video var redzēt, kur izbeidzas enerģija, kā arī to, ka solo gabalu vajadzēja nodziedāt labāk. Man pārsteigums bija par to, ka ne viss, ko tu dari, “nolasās” skatoties.

Man ļoti patīk nometnes, jo tajās vienmēr ir forši, enerģiski cilvēki, kuri padara Tavas dienas interesantākas un tādēļ vakaros nevar beigt runāt, aizejam vēlu gulēt. Ap diviem naktī muižā pēkšņi sāka gaudot signalizācija. Laikam kāds naktstauriņš bija ieskrējis detektorā. Mēs pidžamās devāmies lejā. Kramiņš mēģināja to apklusināt, kas viņam arī izdevās. Pēc tam bija grūti iemigt. Rīt pēdējā diena. Vietējie šķita ļoti draudzīgi un viesmīlīgi. Būs jāsaka atvadas arī sausajiem ziediem un tamborētajām sedziņām.

26.jūlijs. Novērtēju iespēju būt daļai no šī procesa.

Cēlāmies, pakojām mantas, lai pēc brokastīm dotos ceļā. Rīts paiet mierīgā steigā. Gribam tiks uz dušu, bet durvis ir slēgtas. Sazvanām Daci, kura dod komandu, un dzīves nogurdinātais vīrs atslēdz durvis, šorīt izskatīdamies īpaši saguris. Pēc tam viņš iesperas dušā, kad esmu jau apakšveļā, lai paziņotu, ka vakar izslēdzis boileri un ūdens būšot remdens. Nekas ir jau labi. Atceļā uz mājām būs vēl viena BP izrāde Igates pilī. Jācer, ka viss izdosies. Teksti lielā mērā ir kļuvuši par “saviem”. Pati Igates pils ir ļoti skaista, varētu teikt pat smalka, tāda gaiša atmosfēra. Biju nedaudz nogurusi, bet kad sākās grimēšanās un iedziedāšanās laiks pagāja ātri. Pēc izrādes Edgars Kramiņš visiem izdalīja apliecības un kā parasti pateica īsus, bet sirsnīgus vēlējumus dzīvei, izaugsmei un turpmākai sadarbībai. Kā parasti vērtīgi.

Man šī nometne ļoti patika, tāda draudzīga, silta un ļoti darbīga. Tā bija ļoti forša un es īpaši sajutu to kopīgo, draudzīgo sajūtu. Kramiņš netipiski maz trakoja. Varbūt tāpēc, ka visi pazīstami un prognozējami, un ir jau zināms kā katrs no mums reaģēs, rīkosies, ko no katra var sagaidīt.

Es ļoti novērtēju iespēju būt daļai no šī procesa. Nometnes liek izjust tādu iekšēju izdevības sajūtu. Ieguvu vērtīgu pieredzi un daudz smējāmies. Vitamīni iegūti visam gadam. Ir ļoti forši piedalīties kolektīvos un būt daļai no tās. Iesaku to izjust ikvienam. Nometnes man ir neatņemama vasaras sastāvdaļa. Jāsāk krāt nauda nākamajai, jo īpaši, ja jau zināms, ka nākošvasar mūs sagaida jauni izaicinājumi.