Vokālās mākslas vasaras laboratorija „Izdziedi vasaru!” 2024

16. augusts. Prieks ka nometne ir sākusies

Šodien pirmā iebraukšanas diena un viss sākās ar to, ka es atbraucu. Kocēni mūs sagaida ar savu Kokmuižu un gaismas strūklaku. Ļoti smuka un sakopta vieta. Kocēnos biju jau pusē divos. Tāpēc aizgājām ar vecākiem paēst pusdienas. Kad iegāju kultūras namā manā redzes lokā tika vairāki cilvēki, gan pieaugušie, gan bērni.

Iekārtošanās pagāja mierīgi. Pēc tam gājām uz zāli lai izmēģinātu savu priekšnesumu ar koncertmeistaru. Zālē bija ļoti skaista un maiga atmosfēra, tāpēc uzreiz tā šķita mājīga. Visi izdziedāja savu izvēlēto dziesmu. Koncertmeistare spēlēja burvīgi. Un pēc kāda laika sākās atklāšana. Tā pagāja diezgan labi un ātri. Man patika jauno dalībnieku priekšnesumi. Es biju pārsteigta par to cik smuki dziedāja Ramona. Viņas augšas bija labas, man tā šķiet. Likās tīrākas un nepiespiestākas kā man. Mazie puiši dziedāja drosmīgi un var teikt – piemīlīgi! Tad gājām uz vakariņām. Es neēdu vairākus produktus, tāpēc man pietika ar sviestmaizēm. Pēc jaukām vakariņām mēs gājām uz izrādes “Īsa pamācība mīlēšanā” pirmo kopmēģinājumu.

Mēģinājums bija ļoti aizraujošs. Es nevarēju beigt histēriski smieties savas ainas laikā, vienkārši nevarēju. Es tā pārsmējos, ka pat nosvīdu. Mēģinājums izrādei bija OK, tikai Kramiņš par daudz runā. Tomēr mēģinājums bija par nogurdinošu. Nogurdinoša bija arī diena, jo mājās bija jāceļas 6:00 un kopā bija gulētas tikai četras piecas stundas. Kad atbraucām bija jāgaida 1,5 stunda līdz atklāšanai un pēc tam vēl trīs stundu mēģinājums, kas nogurdināja vēl vairāk.

Pirmā vakara dziesma vienmēr ir īpaša. Tas noskaņojums un atmosfēra… Pirmais iespaids bija labs un pirmā diena bija forša, jo nevajadzēja neko darīt. Vakarā pie manis lidoja ods un pēc tam viņš aizlidoja pie Ramonas. Sapratu ka manas mammas padoms paņemt līdzi piepūšamo matraci noderēja, jo tagad gulēšu uz diviem matračiem un ir ļoti labi. Taču aizmigt bija viegli, kaut arī mazās meitenes vēl trobelēja līdz 3:00 naktī. Man nepatīk būt vienā istabā ar tik mazām meitenēm, kā arī tas, ka esam ieliktas dzīvot prom no visiem pārējiem. Arī strūklakas troksnis un sūkņa motors neļauj iemigt, jo logs tieši pretī tai.

Nometnē ir draudzīgi dalībnieki, labi skolotāji. Prieks ka nometne ir sākusies. Vakarā pils izgaismota izskatījās ļoti skaisti.

17.augusts. Esmu ieslodzīts istabā ar iespējams 21.gs. lielāko jauno formu filozofu

Meitenēm manā istabā ir divi matrači, man viens, bet ir normāli. Nav ērtākā gulta, bet ne vainas. Sākumā samulsinājos par to, ka vajadzēs gulēt uz plāniem matračiem, bet tagad mans matracis naktīs ir vislabākais draugs. Vakar mēs visi aizgājām ātri gulēt, nu ap divpadsmitiem. Aizmigu ātri. Izgulējos labi.

Tomēr caurais miegs neļauj kārtīgi izgulēties, jo ir krācoši kolēģi un katru mazāko troksni var dzirdēt.

Nevarēju gulēt, jo līdz trijiem naktī manas jaukās desmitgadīgās biedrenes rīkoja kaut kādu saietu, un pēc tam es uz nervu pamata nevarēju aizmigt līdz pat 6:00 rītā. Tas protams ļoti iespaidoja manas darba spējas, bet priekš gulētām divām stundām, manuprāt ļoti daudz ieguvu un iemācījos. Tas bija lēns rīts, kad es iegāju caur greznām durvīm. Es zināju, ka būšu šeit 216 stundas, citos vārdos, 9 dienas!!! Istabā uz sienām bija dīvaini simboli, laikam cipari, tāpēc ka biju matemātikas kabinetā.

Šorīt bija rīta vingrošana. Tā patiesi bija mierīga un patīkama. Vieglāka nekā man likās, kāda tā būs, nebija daudz jāskrien. Tieši tāda kā pirmajai dienai pienākas. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs dienas sākumam. Izrādās ka Andris bija aizbraucis mājās, jo aizmirsis gultas veļu, bet teica ka var atvest kafijas automātu, tāpēc mūsu istabā tagad ir pieejama kafija. Pēc iesildīšanās man bija divas brīvas stundas. Tajā laikā es izmazgāju automātu un uzliku taisīties kafiju. Visi bija laimīgi tikt pie kafijas.

Pirmajā dienā, kad es atbraucu man nometne vispār nepatika. Es domāju ka tā nometne būs pati sliktākā, jo mēs guļam uz matračiem, ļoti daudz mēģinājumu, bet vakarā es sāku draudzēties ar Eleonoru. Un pēc tam man šajā nometnē viss patika, bet joprojām ienīstu mēģinājumus.

Dīķī skaistas ūdensrozes, katru reizi garāmejot priecājamies. Fotogrāfijas izdevās skaistas. Vieta ir ārkārtīgi skaista, tikai mani apbēdina tas, ka nevar iet pastaigāt un vairāk iepazīt apkārtni, it sevišķi ja tā ir tik gleznaina kā šeit.

Baro ļoti gardi. Ēdiens ļoti garšīgs. Brokastīs omlete ar sardelēm. Vakariņās ļoti laba soļanka. Debešķīgi! Pusdienas arī bija gardas, bet puišiem šķiet par maz. Man žēl puišu. Esmu šokā, ka meitenes no Ludzas gandrīz neko neēd. Viņām negaršojot, bet tas nekas, mums palika vairāk. Tās varēja būt mūsu pēdējās vakariņas, bet nebija, jo ēdiens bija labs! Man nepatīk, ka šeit nekur nav ūdens, tikai no krāna, bet es ciest nevaru dzert no ūdeni krāna, un mēs nevaram aiziet vieni paši uz veikalu.

Tā jau pienāca vakars un mēs skatījāmies operetes “Sikspārņa” izrādi no Anglijas, kas uzliek prātam jaunu redzējumu par kvalitātes augsto standartu. Patika balets, aktierspēle, skaistie dziedājumi, tērpi, slaveni operdziedātāji. Izbaudīju! Pati izrāde būtu pilnībā saprotama, pat interesanta, ja tā būtu saklausāma – man patīk britu humors. Patika arī atsauces uz citiem libretiem, kas ir operetē. Operete bija ļoti forša, bet mana mentālā kapacitāte tik vēlu vairs nepavilka, tāpēc jutos ka neizrādu pietiekamu cieņu dižgariem. Bija sagurums un četras stundas jānosēž uz krēsliem, tas bija ļoti grūti. Otrā cēliena laikā nedaudz iemigu. Bet tad pamodos. Mazie puiši negribēja skatīties, jo esot garlaicīgi. Nekas, tāpat dabūju viņus iekšā un teicu, lai kaut vai guļ. Tā arī bija, viens pat krāca. Biju iecerējis savākt vairāk miega stundu kā parasti šajā nometnē, bet ātri vien atmetu šo domu, jo iestājās trīsstundīgā operetes skatīšanās ar 20 minūšu diska stellēšanu par kuru Kramiņš beigās teica “ievilkāmies”, it kā mēs – dalībnieki būtu pie vainas. Un, ja skatīšanās ievelkas, tad arī celšanās drīkst “ievilkties”. Man uznāca tāds nogurums, ka ik pa brīdim aizmigu, pie tam vēl ļoti sāpēja astes kauls no zāles krēsliem. Tāpēc uzskatu, ka filmas, meistarklases un citas pamācošas lietas būtu jāpasniedz dienas laikā, nevis vakarā un it īpaši nometnes laikā.

Diezgan laba diena, jo nebija daudz aktīvu nodarbību. Patika, ka bija daudz brīvā laika. Viss pagāja mierīgi. Piepildīta diena, pagāja ļoti ātri. Nodarbības ir interesantas un mēģinājumi norit diezgan intensīvi. Tas ir forši, vienīgi man nepatīk, ka visi visu kavē. Katra lieta tiek nokavēta un beigās vēl viss ievelkas līdz vēlai naktij. To gan ir grūti izturēt. Es priecājos par savām lomām, “Arlekīna kostīma” mēģinājumi ir ļoti jautri un interesanti, ka tiešām ir prieks nākt. Priekšspēles tekstus iemācījos mēģinājuma laikā. Pirms un pēc pusdienām bija arī nodarbības pie Sandras. Viņa vienmēr tik gari runā, tieši tāpat kā Kramiņš. Šoreiz mēģinājām stāvus un sanāca labāk nekā sēdus. Kā man patika izdziedāt savus solo gabalus. Tajā skolas zālē labi skan, nedaudz tā kā baznīcā. Tad zvanīja pulkstenis un bija jāiet uz Kramiņa lekciju, kur viņš kaut ko stāstīja. Likās par ilgu priekš manis.

Diena kopumā bija nogurdinoša, bet vai esam atbraukuši atpūsties un izgulēties? Esmu ieslodzīts istabā ar iespējams 21.gs. lielāko jauno formu filozofu, kuram patīk runāt par Džordano Bruno un citām nogurdinošām tēmām un spriedumiem. Jaunpilī 2021.gadā mēs dziedājām “Tanzen und springen, singen und klingen” jūtu, ka šos vārdus attiecināšu arī uz šo nometni. Paldies Dievam tiem klāt nākuši arī “Schwimmen und schlahfen”!

Tad saimes aplis. Visi bija miegaini. Atcerējos, ka no rīta sapņoju, ka manā sapnī bija ienācis Kramiņš. Viņš gribēja jau 7:00 no rīta zvanīt zvaniņu un mūs modināt, bet saprata ka vēl agrs, un es piecēlos pati. Man patīk iet gulēt 23:30, bet nepatīk celties 8:00.

Naktīs es guļu mierīgi, un man jau sāk patikt gulēt uz matračiem. Taču naktī manu miegu traucē čalošana un tas, ka kāds pusnaktī bez brīdinājuma izdomāja paprovēt klavieres. Vēlu vakarā mēs dzirdējām ka mūsu istabā kāds sāka spēlēt klavieres, pēc tam kaut kas sāka pa kāpnēm iet uz leju uz augšu, uz leju uz augšu. Izrādās tā bija skolotāja Daiga. Un mēs nodomājām ka viņa ir mēnessērdzīga. Naktī gribēju aiziet uz tualeti, bet baidījos. Taču beigās tomēr aizgāju. Pietrūkst mājas, bet īsti sūdzību man nav, ļoti intensīvi, bet es ticu ka tas izrādē atmaksāsies.

18.augusts. Kad nolaidos uz zemes, Kramiņam jau bija nākamā doma

Man šeit tīri labi patīk. Ir kopības sajūta un vēl jūtos labi, jo var atrasties tādā klusā un skaistā apkārtnē. Diemžēl pa nakti nebija neviena sapņa. Rīta rosmē nebija pietiekami daudz skriešanas, toties vingrošana Anitas vadībā bija enerģiska.

Visu dienu bija iedalītās izrādes mēģinājumi. Sākumā izlasot par ko būs stāsts likās dīvaini, bet sākot vairāk tajā iedzīvoties, sāk iepatikties. Četras stundas Arlekīna pēc kārtas bija labi, bet pietrūka pauzes. Sīkie jāpatramda, lai iemācās pilnā balsī runāt! Arī dziesmas vajag piedzīt teātrim, citādāk tur divas operas sanāk. Es brīnos ka Kristians mums neieblieza pa seju mēģinājumos, bet kopumā esmu ļoti apmierināta. Man patīk just, ka visiem ir progress un ka es kaut ko ar sevi daru. Beigās jau savilkām galus. Joprojām domāju par to, kā būs ar mūsu tērpiem. Arlekīnā ir paredzēts nenolidot no skatuves, un es gaidu uzlaikot tērpus, jo tie man ļoti iepatikās. Runājot par teksta mācīšanos un dziesmu vārdu iegaumēšanu, man labāk palīdz tehnika visu izrakstot uz lapas. Tā vieglāk iegaumēt.

Mazliet uztrauc “Īsa pamācība mīlēšanā” loma, jo nav pilns jaunais teksts un vēl nav konkrēti noteikts vai tā otrā loma būs. Negribas visu atstāt uz pēdējo brīdi. Mīlēšanā ģenģeriem vajag aktīvāk strādāt, citādi pagaidām maz ko teikt.

Tai stallī, kur 7.septembrī spēlēsim “Princesi un Puķu Pūķī” ir baigi slikta akustika. Vai nu jāmēģina tur, lai visi saprot un aplaužas, vai hedsetus vajag. Vakarā mērījām kostīmus izrādei. Man izdomāja interesantu veidu kā pataisīt manu tērpu krāšņāku. Bet nezinu par tām kurpēm, varbūt kaut kas cits jāmeklē. Man viņas dīvainā kārtā spiež, bet varbūt būs labi. Kostīmu laikošanā sāk iezīmēties izrādes gars, audzēkņiem acis iemirdzas gaidās uz pirmizrādi.

Visi mēģinājumi gāja un gāja. Laiks paskrēja ļoti ātri. Pat nepamanīju, ka jau vakars klāt. Un man patīk ka es tagad esmu skaidrībā par lomām, savādāk visu laiku esmu stresā. Patīk dziedāt ansambļa dziesmas. Liekas balss sāk skanēt labāk un augstāk, zinu to, ka citreiz neizlieku visu ko spēju, bet noteikti varu. Īsti neesmu pieradusi dziedāt runas tehnikā, tas ir savādāk, bet noteikti izdarāms.

Ēdnīcā jūtams īsts padomju mantojums, gan interjera ziņā, gan porcijās. Visi lielie ēdāji ir sasēdušies vienā galda pusē un mazie ēdāji otrā… Man patika ēdiens. Brokastīs labi varēja paēst, bija ļoti gardas pankūkas, maize arī garda. Nepatika zupa. Neesmu fans tam, ka jāēd griķi, bet mērce bija ļoti laba.

Mūsu šīsdienas vakara plānā bija Kramiņa priekšlasījums “Mākslinieka smadzenes – pasaules redzējums un mākslinieciskums.” Man vienmēr patīk klausīties Edgara Kramiņa stāstījumus. Edgara lekcija bija ārkārtīgi interesanta un intelektuāli rosinoša. Es izbaudīju katru minūti. Es varētu klausīties vēl un vēl. Dažu brīdi klausoties savas domas skrēja uz priekšu un kaut kas atskrēja prātā. Tad, kad nolaidos uz zemes, Kramiņam jau bija nākamā doma un stāstījums. Bet kopumā lika par daudzām lietām aizdomāties. Pat palika nedaudz skumji. Sapratu, ka ir jāatrod veids kā motivēt skolēnus mācīties matemātiku. Tas ir svarīgi. Mūsdienās bērni domā, ja kaut ko negrib darīt tad var nedarīt, bet tā nav. Ir jāmācās un jādisciplinē sevi darīt lietas, kas ir grūtas, jo bieži vien grūtības ir iemesls vēlmei nedarīt. Kramiņa kunga lekcijā daudz jādomā līdz par to kāda ir mana smadzeņu pasaule, sarežģīti. Spilgti atceros Kramiņa teikto Evijai: “Izmet smadzenes, lai paliek vairāk vietas skaņai!”. Viņam ir savdabīgs viedoklis par daudzko.

Vēlāk istabiņā apspriedām radušos iespaidus un savas domas par to. Līdz ar to sanāca nedaudz aizkavēties un gulēt iet vēlāk. Es nesaprotu vai mans kanāls ir tīrs. Kramiņš tā arī neizstāstīja kā to var saprast! Labi, laikam jādodas pie miera. Manā istabā dzīvo skauģis, kuram kremt, ka tam vairs nav neizsīkstošās enerģijas monopols un arī “dziļas lietas” prot pārrunāt tie, kas šo prasmi nemitīgi neeksponē. Šis cilvēks ir tāds, ka uzdodot jautājumu “kurš ir Tavs mīļākais Kāruma sieriņš”, viņš sāks kaut ko melst par Bulgakovu un to, “cik īsts ir Dievs”. Vecīt, es stāvu “Latiņā” un nezinu kurš Tev vislabāk garšo, nevis prātoju, kas notiks kad nomiršu. Pats labākais, ka šis cilvēks MANI ironiski sauc par filozofu.

Šī diena paskrēja nemanot, ļoti intensīvi. Ir vakars, vakara pastaiga un sarunas ar istabas biedrenēm. Ir jūtams nogurums un nepacietība gan kolēģos, gan sevī. Fokusu, mieru un harmoniju var atgūt tikai esot ārā saulē starp dabas smaržām un klusumu. Mēģinājumi mēdz būt haotiski un trokšņaini, tāpēc pa ļoti retajām un īsajām pauzēm jāspēj atgūties. Ir gandarījums un patīkama sajūta, kad kādā brīdī kaut kas sanāk. Ceru, ka tas iezīmēsies arvien vairāk nometnei turpinoties. Guļamistabas biedri nevar nolikt telefonus vakaros. Vakarā sākās iesnas, iespējams ka alerģiskas, es ļoti ceru ka pāries, kaut gan daži saka, ka ar iesnām ir vieglāk dziedāt. Man vispār dienasgrāmatu iegribās rakstīt, jo vakarā esmu pārāk noguris, lai savāktu domu un rokrakstu.

Bija ļoti grūta diena, jo bija daudz ko darīt. Darbīga diena un jaunākie dalībnieki bija paguruši un vakardziesmu dziedāja ar aizvērtām acīm. Bija bažas par matračiem, bet viņas īsti neapstiprinājās. Mēs guļam krievu valodas klasē, kurā mācīja un mācīs skolēnus. Mēs te atstājam savu enerģiju. Vai tā nākotnē palīdzēs, sasildīs, veicinās? Vai izklīdīs bez nekādas ietekmes?

19.augusts. Man patīk šis bardaks – radoša atmosfēra, draudzīgas sarunas…

Mēs pamodāmies agri no rīta, bet godīgi sakot mums negribējās celties, jo ārā bija apmācies. Duša un rīta kafija palīdz atvērt acis. Labi, ka nelīst. Laiks paliek rudenīgs, sevišķi vakarpusē. Tad mēs skrējām, biju stipri nogurusi. Ar katru dienu vieglāk skriet. Vēlāk vingrojām. Man šodien bija aizsmakums, nezinu vai tas būs arī rīt. Pēc tam bija balss iesildīšana. Visiem labi skanēja. Iedziedāšanās ar Aiju nebija labi, viņa par maz mūs turēja lejā. Man bija nepatīkami iedziedāties. Domāju ka labāk ir tad, kad iedziedina Kramiņš, vai es pati.

Tik tālu viss iet diezgan gludi visās frontēs. Nedaudz nogurdinošāka diena, salīdzinājumā ar iepriekšējām dienām, jo bija ļoti noslogota. Mēģinājumi pārsvarā iedvesmoja, taču četri mēģinājumi pēc kārtas ir apgrūtinoši, īpaši, ja nav tavas ainas un paliek grūtāk saglabāt uzmanību. Vecās, nolietotās izrādes pilnībā nomainījis jauns repertuārs. Gribētos šādi aizvadīt vairāk kā 9 dienas, jo man patīk šis bardaks. Vienīgi gribētos vienu ar nopietnāku mūziku. Citādi pamostos 5:00 naktī, lai padzertos, bet galvā uz riņķi skan “Smilšu rauša” pirmās divas taktis. “Princese un Puķu Pūķis” beidzot salikts kopā ar kustībām. Dabūjām bietē no Kramiņa, ka neko neesam izdarījuši, bet forma jau netika iedota sākumā, ar ko strādāt. Sanāca tā dīvaini, bet nu neko. Puķu Pūķa radošums tika reāli sastindzināts. Nezinu kas tur beigās sanāks. Lai dzīvo Imanta Kalniņa mūzika! Šodien arī Arlekīns. Interesanti iejusties ekstravertos tēlos, lai gan Oskars dažkārt šķiet absurds. Mīlēšanā ir tik daudz smeķīgu tekstu, ka nespēju visiem atrast dzidrākas krāsas. Kad man jāmēģina sava aina, tur varēja pārsmieties. Es smējos mazāk nekā tie, kas mūs vēroja. Tas laiks tik ātri paskrēja, nepamanīju to. Darbs rit, visi aizrautīgi strādā, sāk arī izdoties grūtāki muzikālie uzdevumi.

Pusdienās, kad beidzot bija ēdiens, kuru visi grib ēst, tas pietrūka. Labākās pusdienas kādas bijušas līdz šim. Pankūka un kartupeļi 10/10 ļoti garšīgi. Vakariņās ieraudzīju skābeņu zupu un jau nodomāju, ka varēs dabūt papildporciju, jo reti kurš ēd šo zupu. Nu vismaz bērniem tā parasti negaršo. Pēcpusdienā klausījāmies Daigas Kalējas meistarklasi “Klasiskais un mūsdienīgais skatuves tērpos”. Bija ļoti interesanti klausīties par skatuves un laikmetu tērpiem, uzzināt daudzas nedzirdētas nianses par laikiem, kā mainās aksesuāri, tērpiem garumi u.c. lietas, kaut gan dažreiz nevarēju sadzirdēt viņas sacīto. Žēl ka pietrūka laiks beigās iziet cauri pēdējām desmitgadēm. Meistarklase bija ļoti gara un spēku atņemoša. Man bija garlaicīgi, jo ļoti daudz informācijas es jau zināju, mums to mācīja. Man nāca miegs, pat ļoti. Domāju, ka tas ir tieši tādēļ, ka tā pārāk ātri pēc pusdienām. Trīs jaunajiem grūti savaldīties pēc meistarklasēm, bet viņi vismaz enerģiski.

Visa diena gāja uz priekšu diezgan ātri. Pēc vakariņām bija brīvais laiks, mācījos gan tekstus, gan dziesmu vārdus. Vakaros ir grūti iet cauri ainām – mēle mežģās, teksts neturās prātā un balss ir sagurusi. Piezvanīju mammai, māsai un Etīnai ar Kristīni. Sarunas bija garas. Bija jauka pastaiga ar nometnes biedriem. Izdziedāju arī savu dziesmu brīvajā klasē. Nav viegli, bet ir labāk. Šeit atrasties ir patīkami. Un vispār visa šī nometne sagādā baudu, kaut citreiz ir nogurums, bet tāpat notiek tāda kā sava veida uzlāde!

Ievēroju, ka nometnē vairāk lasu grāmatu, ko paņēmu, nu vismaz vairāk, nekā parasti. Kramiņa kunga lekcija no iepriekšējās dienas liek pārdomāt. Katru reizi, kad skatos telefonu, laikam tādēļ es cenšos no tā izvairīties. Sāku izjust savas koncentrēšanās spējas lēnu degradāciju. Mana meditācija ir staigāt un zināt visu, kas man ir apkārt, savādāk manī visu laiku ir zināms nemiers, un tāpēc jūtos mazliet kā zivtiņa akvārijā, kur es pat nevaru ieiet dušā, kādam nenākot iekšā. Bet man patīk ka viss jau uz labās nots ir iešūpojies. Šodien nokavēju pirmo “Mīlas viesuļa” epizodi, nevaru sagaidīt mājās visas noskatīties, un man arī ļoti pietrūkst mājinieki, mans sunītis un kaķis. Gribas mājās, jo pietrūkst vecāki, sava gulta, kā arī labākie draugi un mammas gatavotais ēdiens. Gulēt mās aizgājām vēlu. Visu dienu uz gultas bija bardaks.

Naktī bija gada supermēness, visi traki! Mūsu istabiņa devās to vērot. Ezera krastā lapenē, brīnišķīgā un sirsnīgā noskaņā. Mēness, silts, oranžs un iedvesmojošs, tāds kā apelsīns ar dvēseli nāca debesīs mums pretī. Mēs kārtīgi pārsmējāmies, paklačojāmies un nācām atpakaļ uz pili. Vēl istabā mēs laiciņu runājām, bet tad jau vajadzēja doties gulēt. Bet pirms miega vēl vajadzēja uzspēlēt ikdienas sudoku. Es gribu teikt, ka tas, kas notiek, noteikti ir iedvesmojošs ilgtermiņā. Radoša atmosfēra, draudzīgas sarunas… es priecājos, ka esmu šeit. Man šķiet, ka šī būs labākā nometne kāda bijusi.

20.augusts. Es mīlu nometni, tik un tā mīlu!

Diena pagāja raiti un bija ļoti jauka, jautra un forša diena. Patīk, ka ir sportiņš un smuks maršruts skrienot gar dīķi. Bija forši no jauna patrenēt arī Streļņikovas elpošanas vingrojumus. Diena bija gara, jo likās ka mēs ilgi strādājām. “Princesē un Puķu Pūķī” neturas enerģija, vajadzīga motivējoša iešprice. Grupā neliela spriedze – kā īstā teātrī. Nogurums krājas un kolēģi kļūst izklaidīgi, nesavaldīgi. Kaut kur pavīd pa kādai drāmai, bet laikam jau tik dažādu personību kompānijā citādāk nav iespējams. Jūtu arī sevī niķīgumu un nesavaldību pret dažām situācijām, cilvēkiem. Kramiņa iedotie ausu aizbāžņi lieliski noderēja – saldākais miegs kāds man bijis pēdējā laikā. Šī diena stipri neatšķīrās no citām, bet pēc pusdienām mēs braucām uz jauno, precīzāk, atremontēto Valmieras teātri. Valmiera ir skaista un teātrī es nekad nebiju bijusi. Tāpēc bija prieks par to, ka ir tāda iespēja to apskatīt.

Satikāmies pie “Krodera ābeles”. Administrators Arnolds Osis par visu stāstīja aizrautīgi un ar degsmi, bija patīkami klausīties. Izstāstīja visu vēsturi un to, kā teātris šeit radās. Teātrī bija ļoti interesanti. Tur mums rādīja jauno, bet līdz galam nesataisīto teātri, kas pašlaik vēl tiek remontēts, lai gan skaitās jau nodots. Nav ne pakaramo, ne spoguļu, bet šajā piektdienā jau būs pirmā izrāde. Lielā zāle diezgan drūma, viss vēl jāiedzīvina. Labi, ka zālē vismaz bija krēsli, kur apsēsties. Bijām arī apaļajā un jaunajā zālē. Teikšu godīgi, ka agrāk tas ārēji izskatījās labāk. Nu bet tagad visapkārt tā rūsa (vienalga – mākslīgā jeb speciālā), tāds briesmīgs tonis. Atcerējos dzirdēto, ka “ne velti kādam tika iedoti 16 miljoni lai izlauztu teātri.” Pats teātris ļoti plašs un es pamanīju, ka katrai telpai bija sava unikāla smarža, personīgi man visvairāk patika kā smaržoja pagrabs, pat ja tas izklausās mazliet dīvaini. Mums pat ļāva izmēģinājām vienu skatuves tērpu (dekorācijas aksesuāru?).

Man ļoti patika ekskursija pa telpām – tikām uzvesti pašā augšā, līdz augstākajam 4. tiltiņam, kur skatuvi varēja redzēt no augšas, bet daži palika lejā, jo baidījās no augstuma. Tas bija tik augstu. Skatoties uz leju bija diezgan nepatīkama sajūta, tā kā bailes no augstuma. Nezinu kas to visu izraisa. Šķiet ka tā grīda iebruks un es atradīšos nevis 15 m virs skatuves, bet gan 0 m zemē. Brīdī, kad pietuvojos pie margām, manas kājas sāka ļodzīties un trūka elpas. Kad atkāpjas, tad viss nomierinās. Gustavs jautā: “Kas ir šņorbēniņi”? Kāpēc tāds nosaukums? Laikam tāpēc, ka prospektus un kulises agrāk pie stangām piesēja ar šņorēm, lai paceltu vajadzīgajā augstumā.

Osis interesanti stāstīja par vēsturi, dažādu aktieru sadzīves sīkumiem. Patika dzirdēt stāstus un anekdotes, ko pastāstīja ekskursijas vadītājs, arī fragmenti no aktrises Astra Baumane stāstītā paliks atmiņā. Piemēram, fragments par “desu un baltmaizi”. Aktrise ārkārtīgi interesanti dalījās ar savu pieredzi un mani pārsteidza, cik trausla un jutīga viņa bija savā aktrises karjerā, cik daudz pārdzīvoja par citu komentāriem un savām neveiksmēm. Mani pārsteidza Astras Baumanes stāstītais par to, cik ļoti detalizēti aktieriem jākonstruē tēlu biogrāfijas. Jā, būt aktieriem noteikti nav viegli… Un laikam jau taisnība, ka tādā profesijā strādājot tu nemaz nevari būt laimīgs. Žēl, ka Baumanei nebija atvēlēts ilgāks laiks.

Ekskursijas beigās, pēc Gustava jautājuma, dabūjām dzirdējām stāstu par to kā Osis šeit nokļuvis. Izrādās viņš strādā jau kopš pirmssākumiem. Bijis viens no trim labākajiem savā elektriķu kursā un tad viņam tika piedāvāta vieta teātrī kā skaņotājam. Vēlāk kļuvis par aktieri un nonācis līdz administratora amatam. Jā, Lucifers teorētiski ir “eņģelis”.

Ekskursija Valmieras teātrī bija fantastiska, lai arī gara. Mēs daudz ko redzējām un uzzinājām! Pēc tam atgriezāmies Kocēnos uz vakariņām. Man visu laiku šausmīgi gribas ēst un ēšanu es gaidu visvairāk no visām aktivitātēm. Pēc vakariņām mēģinājām “Mīlēšanu” un manu ainu. Pēc tam jau atkal balss nebija, jo Viļņu Jānis taču ir kurls… Man jau teica, lai taupos, bet kā var mēģināt, ja nevar uz visiem 100%? Tas nav mēģinājums, tad darbs netiek līdz galam padarīts, un tas šķiet bezjēdzīgi. Bet nav ko satraukties, izrāde būs tikai septembra sākumā. Līdz tam laikam būšu atpūtusies. Tad kostīmu piemērīšana, ļoti patīk čigānietes kostīms, it sevišķi svārki. Tērpu skate ievilkās un bija nogurdinoša, jo bija jāgaida daži neapzinīgi elementi, kamēr visi savāksies kopā. Taču gaidīšana bija jautra, tāpēc sliktu par to neko nepateikšu. Man vispār nekad nepatīk tērpu uzproves. Ar nepacietību gaidu kārtējo Ievas Paršas meistarklasi.

Kā jau katru vakaru – “saimes aplis”, kurā vienmēr, pirms izrunāts viss kas bijis, tiek doti arī nākamie uzdevumi. Šovakar bija tik smags un psiholoģiski nomācošs. Nezinu īsti ko sacīt, jo tas bija vienkārši kaut kas nepiedzīvots. Bija tāda nepatīkama sajūta, ka Eduards nebija ar mums, jo viņš bija aizvainots un viņa emocijas bija sakāpušas tik augstu, ka neieradās. Tas bija jūtams arī uz mums visiem, jo esam taču kā ģimene. Kaut kā enerģija liekas noslīdējusi, un sajūta ka visi atrod kā pie savām problēmām vainot jebkuru citu tikai ne sevi, un pievērst lielāku uzmanību citu kļūdām nevis savējām. Līdz ar to vakars bija nomākts un bija nedaudz jāatgūstas. Bet es mīlu nometni, tik un tā mīlu! Gudram cilvēkam ir tikai divas vietas, cietumā vai klauna amatā, tādēļ es izvēlos pasmieties par visiem un arī par sevi.

Vakars noslēdzās atkal ar istabas biedru sarunām un tas bija tāds jauks noslēgums. Esmu ļoti priecīga, ka man ir tādi studiju biedri. Nometne ir pusē un drīz atkal tikšu mājās pie ierastās ikdienas.

21.augusts. Mīlam viens otru kā mākam un turpinām darbu.

Pamodos no šausmīgi skaļas miskastes mašīnas, kas man izbojāja rītu, bet citādi normāla diena. Pamodos ar sapratni, ka man uz abiem gurniem ir zilumi no matrača. Tagad varu gulēt tikai uz muguras vai uz vēdera. Pieceļoties, jau no paša rīta sajutu nogurumus. Negribējās gulēt, arī raudāt. Man ļoti pietrūka Eduards, un es sūtu viņam visvairāk pozitīvo enerģiju, lai viņam viss sakārtotos.

Brokastīs desu bija grūti sakošļāt un man ļoti nepatīk, ka mazie puikas neko neēd un saka: cik viss ir pretīgs. Viņi ir izlutināti, kas viņiem godu nedara. Tiešām kā no koka nokāpuši, bez nekādām manierēm un saprašanas. Paldies Anitai, kas viņus gana un par visiem rūpējas, un tāpat visu laiku spēj būt nometnes saulīte. Ļoti apbrīnoju to pacietību!

No rīta bija daudz mēģinājumu, kas ļoti piekusināja, bet vēlāk bija vairāk brīvā laika. Mēģinājumos jau sāk izdoties labāk. Svarīgi ir iziet tekstus ar kustībām, kad jau zini kurā brīdi jāatrodas, tas palīdz. Taču vakarpusē, lasot pie galda, izrādes teksti nojūk, jo bija jau iestrādāts ar kustībām. No manis vairs nenāk ārā enerģija, Arlekīna mēģinājumos man vienkārši nav ko vilkt ārā no sevis, priekš visiem tiem pārspīlējumiem. Izrāde man liekas ar katru mēģinājumu paliek labāka, kā tam arī vajadzētu būt. Dziesmas šajā izrādē ir šausmīgi lipīgas un tādas skaistas. Arī “Puķu pūķis” uzzied krāšņiem ziediem, sevišķi vakara mēģinājumā. Pamazām raisās dzīvība, lai gan dažas dziesmas vēl ķeras. Bet gan jau dziedot pamazām nostiprināsies. Šodienas pēdējā caurlaide likās tāda uzlādēta.

Mēģinājumos pēdējās divas dienas virmo saspringta atmosfēra, kas rezultējās psiholoģiskā, ne fiziskā nogurumā. Brīžiem paceltas balsis, kas pēc neilga brīža pārtop smieklos ir smagāk nekā vienkārši konflikts. Kā jau ģimenē – nevar iztikt bez kāda kašķa.

Pēc pusdienām bija paredzēta Ievas Paršas meistarklase vokālajā dziedāšanā, bet viņa neieradās, jo Latvijā daudzas vietas ir ar vienādiem nosaukumiem. Šī sieviete esot nedaudz apmaldījusies un nonākusi ne tajā Kokmuižā. Mēs esam Kocēnos, bet viņa Aucē. Kramiņš izgāja auditorijas priekšā un asprātīgi apgalvoja, ka viņš ir Ieva Parša. Nu ko, labs mēģinājums pajokot. Edgars uzņēmās novadīt meistarklasi un audzēkņi varēja muzikāli nopulēt savas dziesmas no izrādēm. Bija ļoti vērtīgi visam iziet cauri, tika man, protams, prasītos vairāk atdziedāšanas savai dziesmai (čigānietei). Pēcpusdiena izvērtās interesanta. Mani vienmēr fascinē Edgara izteicieni par vokālu, par skaņas veidošanu un pozicionēšanu. Biju ļoti vīlusies, ka viņa neatbrauca, jo biju cerējusi dziedāt viņas priekša un klausīties kādus padomus viņa sniegs. Bet acīm redzot, liktenis nevēlējās, lai viņa nonāk šeit.

Atbrauca Arita – kā pārrūdzis šampanietis. Ieradās kā komēta, nemainīgā ātrumā lika par sevi manīt, ka nav nekāda pelēkā pele. Pēc vakariņām mēģinājām “Īsas pamācības mīlēšanā” kopdziesmas. Es ļoti gaidīju, kad beidzot mēģināsim kopdziesmas, un joprojām, manuprāt, mūzika ir labākā un mana mīļākā daļa šajā izrādē. Prieks, ka varēju dziedāt bez lapas, jo redzēju, ka daudzi vārdus vēl nezin no galvas. Vienīgais dziesmu “Mīļie puiši, labie puiši” vajadzētu atkārtot, īsti nezinu vai visi panti man būs jādzied. Arita mazliet par daudz runā, bet ar viņu dziesmas uzreiz skan labāk, izņemot makaronu dziesmu, es nezinu kas tam pavadījumam nav kārtībā, bet man viņš ausis neskan pareizi.

Pirms Saeimas apļa es atpūtos istabā un rakstīju dienasgrāmatu. Pēkšņi lampa griestos atvērās un nokarājās, šķita, ka logs krīt vai vējš to izgāž, skaņa bija ļoti līdzīga. Varbūt tas bija pils spoks? Es nevaru izturēt to Diānu. Viņa nāk istabā un sāk runāt. Gribās taču klusumā sēdēt un atpūsties no cilvēkiem, bet viņa runā, runā un grib, lai viņai atbild… Arī vakar viņa nāk un pat nepaskatās vai kāds istabā neguļ, un sāk dziedāt. Vismaz Evijai pietiek domas pateikt: “kušu, kāds guļ!”. Šis ir mans pēdējais vakars nometnē un ir skumji, ka jābrauc prom.

Vakara aplis bija salīdzinoši agri. Un šī ir pēdējā vakardziesma. Nostājos blakus Edgaram, lai sajustu šīs nometnes spēku un vadītāju. Pēc tam uz istabām. Un sēžot pie skolas sola skatījos iepriekšējās nometņu bildes, un gremdējos atmiņās kopā ar Līgu. Tās bija no 2020. gada. Arī pedagogiem šis bija atmiņu vakars Edgara vadībā – pedagogi sasmējās līdz asarām. Atgadījumi no teātra vēstures par visiem zināmiem kolēģiem.

Lai gan atbraucu nedaudz vēlāk kā citi, esmu iejutusies. Uz nometnēm sen vairs nebraucu ar ilūziju par brīvā laika pavadīšanu ar tuviem cilvēkiem. Nometnē rodas ģimeniska sajūta un katru gadu atšķirīga. Protams, satikt draugus pēc aizvadītās vasaras atstatus ir ļoti jauki, un tieši šo cilvēku dēļ jau astoto gadu atgriežos nometnē. “Kā dziesma, kā sudraba zvaniņš sirsniņa skan. Velti meklēt, ilgoties man. Kā vaidi, kā nopūta sēra silmala trīc. Tai aizgāja laimīte līdz.” (Zemgaliešu Biruta). Bet kopumā jau viss ir labi, mīlam viens otru kā mākam un turpinām darbu.

22.augusts. Mēs atkarojam tumsai gaismu. Mēs atjaunojam laiku.

Šorīt pamodos, balss ir parādījusies, jau varu pat dziedāt. Pēc pusdienām Kocēnu centrālajā ielā nebija elektrības. Tāpēc “Arlekīna” mēģinājumu samainīja vietām ar “Puķu Pūķa” lielo un svarīgo ģenerālmēģinājumu ar tērpiem. Man ļoti patika. Šodien ir mana nometnes pēdējā diena. Ir skumji, ka jābrauc prom. Jūtos šeit kā citā pasaulē. Pēdējais “Puķu Pūķa” mēģinājums likās diezgan pieklājīgs, neskatoties uz to, ka daži vārdi ķērās. Jāmācās precīzāk arī dziesmu teksti. Viena lieta ko tagad zināšu, ja nav balss, tad vismaz jārunā teksts mūzikas pavadījumā. “Arlekīna” mēģinājumā viss kavējas, jo laicīgi nesataisās. Kurš tad iekārtos skatuvi, ja ne mēs paši. Vakar bija labi, bet šodien daudz mēģinājumu. “Arlekīns” bija interesants un sapratu, ka labāk gribētu būt tur, gribās strādāt ar Oskaru, jo viņš ir konkrētāks. Man vislabāk patika kā spēlēja Alise un Andris, izteiksmīgi. Pārējie “lažoja”, brutāli slinkoja. Tad bija brīvais laiks un varēja pasnaust. Pašā vakarā mums bija “Mīlēšanas” 2.aina jeb tirgus skats. Tas bija gari un ilgi, jo tajā piedalās ļoti daudz cilvēku. Katram jāatrod darbība un kustība. Tad kad visu salika, laiks aizskrēja. Aina vairs bija tikai kādas 15 minūtes gara, vismaz man tā likās.

Eduarda promiešana no nometnes ir šausmīgi bezatbildīga rīcība no viņa puses, jo tagad “Arlekīnā” un “Mīlēšanā” nav kas spēlē lomas. Un tas ietekmē visus pārējos šajās izrādēs. Es varu saprast, ka viņš bija mentāli pārslogots, bet tas nenozīmē, ka viņš visu var tā vienkārši pamest! Esmu sākusi domāt par to, ka vēl tikai trīs dienas līdz nometnes beigām, un kaut gan man šeit ļoti patīk būt, es nespēju sagaidīt, kad aizbraukšu mājās un varēšu pagulēt savā gultā. Bet esmu arī diezgan bēdīga, ka nometne paiet ļoti ātri. Tas Blaumaņa krājums, kuru es lasīju kamēr atradu kādu, kuru sauc Guste, noteikti bija tā vērts. Vienīgi žēl, ka tas man šobrīd nav noderīgs, jo es izrādē nepasaku pilnīgi neko! Bet es tāpat jūtos ieguvusi, jo es no savas puses visi izdarīju pēc tīrākās sirdsapziņas. Nevaru sagaidīt, kad braukšu mājās. Gribu paēst, redzēt savu suni un noskatīties visas “Mīlas viesuļa” epizodes, kuras esmu palaidusi garām. Nekad neesmu jutusies tik nenovērtēta. Es nevaru sagaidīt, kad tikšu uz jaunu skolu, kur man liks darīt visu, kur man nebūs jānīkst bezdarbībā. Taču es negribu, lai Oskaram ir slikti, un man ir pārāk liela loma “Arlekīnā”, lai es varētu atļauties šādu gājienu. Ceru, ka Eduards jūtas labi, ka viņam viss ir kārtībā.

Bija emocionāli un fiziski grūta diena. Vakarā atgriezos istabā, izdzēru glāzi silta piena ar sodu un aizmigu. Diena bija laba līdz tam, kad man atņēma ēdienu un tagad es esmu badā. Man ir depresija, kā arī nav enerģijas. Vakar bija forši, bet šodien – vēl foršāk. Vakarā izrunājāmies ar meitenēm. Spēlēju “Puķu pūķī” un jutos patiesi emocionāli iztukšota, bet laimīga. Jo – tumsai atkarota gaisma ir īpaša gaisma. Vai nav tā, ka nometnē mēs tieši to darām? Mēs atkarojam tumsai gaismu. Mēs atjaunojam laiku.

23.augusts. Brīdis izmisuma un es jau biju augšā.

Rīts drūms, saules maz, bet skrējiens un vingrošana žirgta. Tā bija pirmā diena bez Diānas un istabiņā iestājies pilnīgs miers. Diena nomācās aizvien vairāk un vairāk. Arī vējš pūta stiprāk un stiprāk. Pēc pusdienām bija Arlekīna caurlaide. Sēdēju blakus mazajam Robertiņam. Tad vienā brīdī viņam iekoda lapsene un es steidzos viņu mierināt. Uzliku pirkstu uz viņa rokas un spiedu, lai nejūt sāpes. Nobira arī kāda asariņa, bet tikai kāda. Tad iedevu uzzvanīt mammai, un viņa esot teikusi, ka Roberts tagad pārvērtīšoties par lapseņvīru.

Mēģinājumi bija bez pārtraukumiem un pārmērīgi nogurdinoši, vismaz pēc manām sajūtām. Nav enerģijas, visu laiku gribas kaut ko ēdamu, tādēļ nevajadzētu ņemt nost ēdienu šajā vecumā, kad tu esi tīnis un tu visu laiku gribi ēst. Bet būs jau labi un kāda laime, ka Arlekīna ģenerālmēģinājums ir galā. Esmu atvieglota, jo “Arlekīna kostīms” ir nodots. Visi man ļoti uzbrauc par to, ka izskatos pēc dārzeņa, kaut gan man ir sajūta, ka es visu daru uz 100%. Man vienkārši nav kur enerģiju. Es katru dienu staigāju vairākus kilometrus un iepazīstu apkārtni, tagad man šādas iespējas nav. Man patīk Arlekīna izrāde, tomēr esmu priecīga, ka mēģinājumi tai ir beigušies, jo tie prasa daudz enerģijas. Kolumbīne (Alise) ir fascinējoši enerģētiska. Viņa ir tā, kas patiesi vienīgā uztur izrādes garu. Arī Smeraldīna un Rozaura ik pa brīdim atraisās. Arlekīna galvenā īpatnība ir ātrās kustības, un tas, ka viņš spēj ļoti augstu lēkt. Kā man patika Kaspars Bombardones lomā! Viņa tonis, nevis dziedot, bet runājot. Nē, arī dzied viņš ļoti labi, protams! Regīna Kaupuža “Arlekīna” deju mēģinājumā bija ļoti jauka un pozitīva, ko es novērtēju, jo pēc maniem uzskatiem tas ir grūtāk nekā vienkārši uzbļaut un pazemot citu priekšā kādu. Viņa arī specifiskāk pateica kas jādara, tādēļ mēģinājums ar viņu bija baudāms.

Kamēr Arlekīns mēģināja, es aizgāju pagulēt. Sanāca stundiņu pasnaust. Man pat bija sapnis, kā paralēlā pasaule. Pulkstenis pie sienas bija 45 minūtes uz priekšu, pa istabu staigāja Alise un teica, ka jāiet pusdienās. Viņa vilka mani ārā no gultas, bet mans ķermenis neļāvās. Es dzirdēju mūziku un mēģināju piecelties no sapņa, bet sapratu, ka kāds nezināms spēks man neļauj. Brīdis izmisuma un es jau biju augšā, skudriņas pārskrēja pār ādu. Kas tas īsti bija? Es smējos locīdamās.

Pēc vakariņām mēģinājām tirgus un kroga ainu. Neredzu jēgu no manis “Mīlēšanā”, es vienkārši jūtos bezjēdzīga visā ko es daru. Viss ko es iegūstu šeit atrodoties ir negācijas, negribu vairs darīt pilnīgi neko. Nometne ir totāli par ilgu, mana sirds kāri alkst pēc mājām un es nevaru sagaidīt atkal izjust jebko pozitīvu savās emocijās. Mēģinājums kā parasti bija jauks. Šoreiz īpaši, jo man bija daudz jāstaigā pa priekšu.

Esmu veiksmīgi nokļuvusi mājās un gribu jums pavēstīt savu stāstu kā nokļuvu līdz tām. Braucu mājās un nokļūstot galapunktā sapratu, ka šīs dienas pasakai ir beigas. Atbraucu tā kā no cits pasaules un attapos reālajā. Ir klāt jau mājas, bet nejūtos kā tajās. Vēl joprojām esmu pilna ar nometnē gūtajām emocijām. Ejot gulēt fonā uzliku filmu. Uzreiz pievērsu uzmanību aktiermeistarībai, vēroju kā katrs aktieris kustas un ko pasaka, kā iejūtas savā lomā. Nevarēju no tā atrauties, jo pēc nometnes esmu tik ļoti emocionāli uzlādēta. Tad sāku meklēt kļūdas, ievēroju vietas, kuras varēja izspēlēt labāk. Sekoju līdzi katrai kustībai un tekstam. Man nebija miera, nevarēju iemigt, grozījos no viena sāna uz otru, galvā skanēja dziesmas no “Puķu pūķa”. Kā lai aizmieg? Piecēlos un devos uz citu istabu. Iegūlos viesistabas dīvānā un tur beidzot viena aizmigu. Emocijas nebeidza kāpt. Paldies manām istabas biedrenēm: Alisei, Evijai, Agnesei un Līgai par tik vienotu kopā būšanu.

24.augusts. Laiks, kas bija liels emociju un darba viesulis.

“Bez atpūtas iet laika gars,

Un ieskati tam līdzi steidzas;

Un, ja tu esi domātājs,

Tad prasi: kur šie ceļi beidzas?” (Jānis Poruks)

Laba diena! Rīta rosmē pēkšņi parādījās Kramiņš, laikam atnāca pārbaudīt mūsu skriešanu, bet beigās pats neatnāca vingrot. Pēc tam nevarējām tikt uz dušu, jo tur kaut kādi sportisti (vīrieši) mazgājās. Tad gājām pie Anitas pastāstīt par radušos situāciju. Anita saģērbās un aizgāja runāt. Tad mūs aizsūtīja uz dušām otrajā stāvā. Tās bija apmēram 20 minūtes, kas aizgāja “kaķim zem astes” un es nedzirdēju savu ik rīta horoskopu.

Uz brokastīm aizgāju 15 minūtes vēlāk. Es biju tik dusmīga, ka zvanīju mammai un izliku visas emocijas. Pēc brokastīm nācu atpakaļ klausoties mūziku, lai nomierinātu savus nervus. Tiešām biju uzvilkusies. Vēl divas ēdienreizes atlikušas, un tad es varēšu braukt mājās un rīt cik gribu. Esmu jau izdomājusi ko ēdīšu, un iešu uz veikalu pēc saldējuma. Visi negatīvi izteicās par pusdienu saldo, bet man tas likās garšīgs. Visi šausmīgi izvēlīgi! Vēl es pamanīju, ka uz dārzeņiem garšvielas ir tikai brokastīs, citās ēdienreizēs nav. Šodien bija izņēmums – zupā bija pārāk daudz etiķa, bet bija garšīgi.

Diena pagāja ļoti labi, bet tas tāpēc, ka es jau domāju par mājup ceļu. Visu dienu bija izrādes mēģinājumi. Tajos bija jautri, vienīgi nedaudz ļoti nogurdinoši. Nebija spēka pilnīgi nekam, tik nogurusi sen neesmu bijusi. Prāts bija tukšs, nekāds. “Mīlēšanā” šodien beidzot kļuva samērā skaidra uzveduma struktūra. Ticu, ka būs labi izrādē, 7.septembrī. Ārā mēģināt uzreiz labāk un vieglāk, jo es varu sēdēt un nīkt svaigā gaisā, kur nesmird pēc sviedriem, kā tas ir zālē. Krogus dziesma ir tik skaista, tā aizskar manu dvēseli ļoti dziļā līmenī. Gribu, lai izrāde ir ātrāk nospēlēta, lai ir gandarījuma sajūta. Man ļoti patīk dejot tirgus skatā, tikai man tie soļi liekas mazliet neveikli, jo iegriežas un izgriežas četras reizes pēc kārtas, un pēc otrās tas jau paliek neērti. Gustavs ļoti labs savā lomā! Jaunās meitenes visu dienu dungoja Kaspara Bombardones dziesmu: “Nāc! Airē man līdz!” Redziet, kāds viņam šarms!

Pēc vakariņām bija interesants sarunu vakars ar Astru Baumani, kurš mani aizkustināja līdz asarām un lika apjaust jau tuvās nākotnes pārmaiņas. Man ļoti patika Astras Baumanes stāstījums par Valmieras teātri, tas tiešām bija ļoti iedvesmojoši un sirsnīgi, un man viņa arī liekas ļoti jautra un mīļa sieviete. Bija liels prieks klausīties viņas stāstījumā. Viņas stāsti bija interesanti un aizraujoši. Man ļoti patīk stāsts par rubļiem. Tāda sajūta, ka tiem ir acis, mute, kājas un rokas. Un šodienas stāstījums bija interesantāks nekā pirmais. Varēja just, ka viņai bija liela vēlēšanās runāt, jo iepriekšējās tikšanās laikā Osis runāja vairāk nekā viņa un iztērēja visu viņas laiku. Saruna bija pasakaina. Paldies viņai par to! “Jābūt savas lomas advokātam,” tā Baumane. Uzdevu Astrai dažus jautājumus, lai izprastu aktiera dzīves izaicinājumus, ēnas puses, grūtības. Tas mani interesē vairāk nekā skaistie, pozitīvie veiksmes stāsti. Izrādās, ka kāds bija padomājis, ka jautāju to, jo man nepatīk Ilzes loma, bet tas pavisam noteikti nav saistīts. Mani jautājumi nebija saistīti ar lomu. Ilzes loma mani biedē un lauž – jā! Bet tā ir skaista loma ar visskaistāko dziesmu visā izrādē. Man ir grūti tēlot Ilzi, jo neesmu viņai līdzīga, un manī nav talanta un zināšanas viņu attēlot pilnvērtīgi. (Pajautājiet Kramiņam, ja neticat!) Un dziesmu gribētos nodziedāt tā, kā Kramiņš to no manis izvilka meistarklasē, bet diemžēl tā nesanāk. Bet – “jābūt savas lomas advokātam”! Dzejolis, kuru viņa nolasīja noslēgumā, ļoti dziļi aizkustināja un gandrīz saraudināja. Man prātā veidojās bildes, bet tās bija manā dārzā, tāpēc nesaprotu, vai viņa pārraidīja šīs ainas, vai tās ierosināja viņas teiktie vārdi. Arī leduspuķes bija manas mājas rūtīs. Un veseli nātru biezokņi. Es tā mīlu nometni! Katra no tām ir savādāka. Un katrā no tām izdodas atrast kādu citu savas personības šķautni. Rīt pēdējā diena. Un šis ir pēdējais nometnes vakars.

Maģisks datums. Spoguļdatums. Bet mēs nedziedam vakara dziesmu rokās sadevušies. Labi, racionāli domājošam cilvēkam tam arī nebūtu nekādas nozīmes. Tomēr noskaņa ir izjaukta. Vajadzēja dziedāt vēlreiz. Enerģētika ir izbojāta. Kā var to nesaprast? Vakara aplis bija skumjš, bet arī smieklīgs, jo divi mazie bija sakāvušies. Viens bija otru lidinājis un tad palaidis vaļā brīvā kritienā pret futbola laukuma zālienu. Viņu sejās bija redzama neapmierinātība (uzpūtušies), izskatījās piemīlīgi. Pēdējā vakara aplī radās sajūta, ka pienākušas beigas šim dzīves periodam. Dziedot vakara dziesmu pirmo reizi apraudājos, un apraudājos arī dziedot to otro reizi. Agnese un Kaspars mani mīļi apskāva. Tad devāmies uz istabiņām, kur mūzikas pavadībā rakstu dienasgrāmatu. Astoņu gadu laikā esmu daudz ko iemācījusies par sevi un iepazinusies ar cilvēkiem, kurus turēšu savās atmiņās un sirdī. Esmu iemācījusies tik galā ar emocionālu slogu un cilvēkiem, kas to izraisa. Un laikam esmu atradusi savu dzīves aicinājumu. Edgars ir palicis pie sava un īpaši nav izmainījies, un par to viņam:” Paldies!” Oskaram paldies par atbalstu un stingro roku “Arlekīna” mēģinājumos. Prieks atkal strādāt kopā. Paldies Anitai par vienmēr silto smaidu un aktīvo darbu. Agnesei paldies par mierpilniem apskāvieniem grūtākos brīžos. Paldies Evijai, kura atbild uz jebkuru man interesējošu jautājumu. Līgai par to, ka viņa nav sevi izmainījusi, neskatoties uz citu spiedienu.

Ir pagājusi nometnes pēdējā pilnā diena. Un jau rīt dosimies mājup. Nometne ir bijusi pilna emocijām – pozitīvām, negatīvām. Ir bijušas gan asarām pilnas acis, gan smiekli līdz krampjiem vēderā. Viss šis laiks bija liels emociju un darba viesulis.

25.augusts. Noturēties starp cilvēkiem ar stipru mugurkaulu ir pagodinājums.

Šodien dodamies mājup, vēl tikai pēdējais “Īsa pamācība mīlēšanā” ģenerālmēģinājums kostīmos, pusdienas un tad jau arī atvadu dziesma saimes aplī. Esmu priecīga un pateicīga par iespēju piedalīties projektā. Kad tika piedāvāta iespēja piedalīties, ne mirkli nešauboties pieteicos! Jauns izaicinājums, jauni iespaidi! Vai baidījos? Hmm… Nē, un varbūt tomēr mazliet. Mana loma izrādē – kolorīts personāžs!

Labu, nesavārstītu, precīzām domām izklāstītu dienasgrāmatas ierakstu izveidot ir smalks, laikietilpīgs darbs, kas prasa iedvesmu, tāpēc atļaušos rakstīt vienu lielu ierakstu, nevis dažus mazus un neiedvesmotus. Lai gan Kramiņam piemīt vairākas īpašības un ieradumi, kas ir skarbi un pat ļauni, piemēram “sist zem jostasvietas” ar komentāriem, izvēloties cilvēka (visticamāk) vārīgāko vietu, lai motivētu un skubinātu audzēkņus režijas procesā ar domu, ka atbirs, kas atbirs un pārējie norūdīsies. Tāpēc ignorē emocijas, sociālās normas, iejūtību. Varu to visu teikt ATKAL un ATKAL dziļā cieņā pret šo cilvēku. Man uznāktu panika, mēģinot atcerēties pieaicināto kolektīvu dalībnieku vārdus, kur nu vēl analizēt, kurš der kurai lomai. Precīzi izstāstīt, ko un kā viņiem jādara, labot utt. Milzīga cieņa pret režisora profesiju.

Katrs režisors strādā savādāk. Priecājos par iespēju sadarboties ar režisoru Edgaru Kramiņu. Ļoti patīk, ka mēģinājumi ir spraigi un radoši. Kramiņš dzirksteļojošs! Kur vienā cilvēkā tik daudz jaudas? Tiešs un prasīgs, bet jūtu, ka saprotamies un viens otru sadzirdam. Atzinīgi novērtēju kā viņš prata ieinteresēt mani manā tēlā, liekot izvēlēties sev pieņemamu un sirdij tuvu tēlu, lai vieglāk iejustos lomā. Nesaku, ka bija ļoti viegli sadarboties, bet katra jauna pieredze man kaut ko māca un atver durvis citām iespējām.

Esmu patiesi pateicīgs par piedzīvoto un par kopā būšanu. Ieguvu jaunu pieredzi un jaunus skatuves draugus. Pirmais iespaids bija, ka būsim tādi masu skatu dalībnieki. Taču jau pēc pirmajiem mēģinājumiem kļuva skaidrs, ka tas būs ievērojami nopietnāk. Vislielākās izmaiņas attieksmē sākās pēc tam, kad tuvāk iepazinu Edgaru un Anitu. Priekš manis nokļūt tik profesionālā vidē bija jauna un vārdos grūti aprakstāma pieredze. Ļoti vērtīga pieredze! Šobrīd ir patiesa vēlēšanās apgūt un papildināt dziedāšanas, runas un uzstāšanās spējas un pieredzi.

Es cenšos, man patīk it viss, kas te notiek! Mēģinājumu vakari paskrien nemanot, gribas būt klāt visā, ko piedāvā nometniekiem lekcijās, meistarklasēs. Cik nu atļauj laiks, tik tveru. Saimes aplis ar dziesmu ir maģisks, asaras vienkārši izsprāgst un zosāda līdz kaulam, līdz dvēselei…

Kopumā šī bija viena no labākajām nometnēm, ja ne pati labākā manu piecu nometņu stāžā. Bija laiks pabaudīt atvasaru. Arī ēdināšana, kas bieži vien ir vājš punkts nometnēs (Dundaga 2023.g., Jaunpils 2021.) bija pieņemama. Nobeigumā teikšu šādi – uzturēties un noturēties starp cilvēkiem ar stipru mugurkaulu ir pagodinājums. Pārējo izcilo personību izcilās blaknes uztveru kā rūdījumu tieši sev, jo lielam kalnam liela ēna. 13. datumā dzimušie ir viegli aizvainojami, jūtīgi un “ātri uzliesmojoši”. Uzskatu, ka cilvēks kļūst vieds, kad no vienas puses prot sevi pārvarēt un no otras puses noturēt savu “Es”. Tie ir tie, kurus nevar paredzēt ar numeroloģiju, astroloģiju un MBTI testiem. Tāpēc esmu pateicīgs Kramiņam, ka esmu viņu saticis, jo viņš ir parādījis man ne tās labākās manas personības iezīmes, un protams visiem pārējiem filozofiem, mātēm un dīvām, kuru vidū ir bijis jāpaliek sev un jātop labākam.

7.septembris. Paldies par brīnumu!

Galvenā diena ir klāt! Uztraukums līdz pat asarām un blakus tik lieliski, nu jau nedaudz iepazīti, cilvēki. Un izrādes notiek! Pirmais iespaids, doma – visa šī lielā notikuma sākumā: tad tāds nu dzīvē izskatās visiem zināmais Kramiņš! Tu skaties un klausies, un viņš jau liek darīt – šausmas! Un nometnes dalībnieki – kā viņiem viss padodas! Viņi tik lieliski dzied! Ko es te daru? Vai es vispār to varu? Vēlme – būt, piederēt, varēt. Otra izjūta – tvert piedzīvojumu, sajust mirkli un baudīt visu ar sirdi un dvēseli. Ņemt un darīt. Trešā izjūta – nu kā te vispār var kaut kas sanākt?

Daru visu, lai attaisnotu savu klātbūtni. Izbaudīju iespēju dziedāt uz skatuves. Šķiet turējos braši, lai arī kaut kas ar mikrofonu bija ne tā, pirmo reizi ar ko tādu satikos. Izrādes pirmajā ainā bija iekšējs satraukums, kurš drīz vien atbrīvojās un turpinājumā izbaudīju, manuprāt, izcili jauko pasākumu. Vai varēju labāk? Jā, bet esmu patiesi gandarīts par iegūto pieredzi. Par ieteikumiem. Būtu vēlējies, ka būtu bijuši vēl daži mēģinājumi pilnai izrādei. Es biju gatavs darboties, gan ar runu, gan ar balsi, gan ar kustībām, gan ar uzstāšanās niansēm, bet laika limits…

Esam laimīgi gala. Tu klausies kā runā Kramiņš un saka patiesus vārdus ar vieglu ironijas klātbūtni. Bet ir patiesi. Un Tu saproti, ka ir izdevies! Tu smaidi un blakus jūti tik daudz pozitīvi uzlādētu cilvēku. Un – viss ir beidzies! Vai tā ir tiesa? Un tad atkal lielais saimes aplis ar maģisko dziesmu, pēdējais šajā reizē, un atvadu mirklis. Daži iekrituši sirdī, it kā jau sveši, bet liekas, ka savējie – manējie, gribas apskaut, tik forši un talantīgi cilvēki. Par ko patiesa pateicība, tik daudz iepazītiem talantīgiem un radošiem dalībniekiem, bet jo īpaši saku sirsnīgu paldies Edgaram un Anitai! Pēc visa bagātā mēģinājumu procesa un izrādes ir vēlēšanās atkal būt un atgriezties šādā vidē. Ļoti ceru, ka mēs vēl tiksimies… PALDIES par iespēju, par pieredzi, par ieguvumu! PALDIES PAR BRĪNUMU!