Vokālās mākslas vasaras laboratorija „Izdziedi vasaru!” 2025

11.jūlijs. Forši atkal satikt nometnes patriotus un jaunos dalībniekus!

Pamodos un pirmā doma, kura bija manā galvā no rīta, ka jābrauc uz nometni. Ceļš uz pašu Gārseni bija bargs un garš, godīgi sakot – nepatīkams. Taču varbūt tas padara ierašanos laimīgāku, jo ir ticis pārvarēts kāds izaicinājums. Kad atbraucu un iegāju pilī, mani laipni sagaidīja Izabella un pat uznesa manu koferīti. Mēs esam labās attiecībās, kā jau mārupietes.

Es uz Gārseni devos kā bērnībā – ar autobusu un jāteic, tas bija lieliski! It kā nekā īpaša, autobusā te karsti, te caurvējš, bet pats piedzīvojums bija labākais pa ilgākiem laikiem – daba, cilvēki, ceļš, nezināmais, un beigās skaists nāciens ar kājām uz Gārsenes pili un koncerts.

Nometnes pirmā diena sākās ar brīnišķīgu vasaras rezidentu koncertu pilī. Ar prieku devos to baudīt. Koncerts ļoti patika, bija skaists, iedvesmojošs un augstskolas laiku atsaucošs, baudāms uz visiem simts procentiem! Rezidentūras dalībnieki katrs atšķirīgs un bija interesanti novērtēt vokālo pilnveidi jau zināmajiem audzēkņiem, varēja redzēt progresu. Visi dziedāja labi, bet Gustavam vienīgajam bija skaidri iezīmēts tēls. Izabellas vokāls ļoti progresējis, tā mēs secinājām. Viņa dziedāja burvīgi, iepriekš nekad nebiju dzirdējusi tādu viņas izpildījumu.

Nometnes atklāšana sākās ar patīkamu satraukumu. Priecājos, ka dzīvojam pilī un ka šeit nav auksts! Jūtos ļoti labi un ceru daudz iemācīties. Visi cilvēki ir ļoti pozitīvi, liekas noskaņoti uz pozitīvās nots! Ļaujos, esmu šeit, lai pārvarētu savu iekšējo mazo, nepārliecināto, bailīgo bērnu, un kaut mazliet viņu izaicinātu! Manas dienas foršākais piedzīvojums bija satikt Edgaru Kramiņu un viņa jauko palīdzi Anitu, kā arī satikt un iepazīt visus pārējos nometnes dalībniekus. Forši ir atkal satikt nometnes patriotus un jaunos dalībniekus. Nezināmā daudz, bet tieši tas ir interesanti!

Man nometne sākās ar skumjām emocijām, jo atceros cik cilvēku bija pirmajās nometnēs un redzu cik ir tagad. Cerams izdosies izveidot izrādes, kas nepievilt skatītājus! Neliels uztraukums par nākamo nedēļu un noslēgumu, jo salīdzinoši īss periods, lai apgūtu lomu.

Pirmā diena visumā smaga un dienai turpinoties pāriet spēja koncentrēties, kas starp citu bija novērojams skatoties pagājušā gada izrādi. Bez spējas koncentrēties uz skatuves cilvēks kļūst nesavākts, taču pārāk cenšoties ir viegli pazaudēt skatuvisko brīvību. Prasme nezaudēt brīvību zem stresa un tajā pašā laikā spēt ļoti nokoncentrēties, ļauj cilvēkam paust patiesību mākslinieciski vērtīgā veidā, protams, ja viņam ir ko teikt. Cilvēkiem vajag īstuma, un lai viņiem to dotu, jāliek uzsvars uz brīvību, koncentrāciju, un nekādā veidā nedrīkst aizmirst dzīvot!

Patīkama pēcgarša pēc šīs dienas. Mūsu meiteņu istabā bija garas vakara sarunas. Tā aizrāvāmies, ka pazudām laikā un telpā. Gulēt aizgājām tikai ap diviem naktī.

12.jūlijs. Pamati komandas darbam ielikti.

Neskatoties uz to, ka vēlu gulēt gājām, pat pēc modinātāja piecēlos pirmā. Mūsu istabiņā ienāca kaķis, izstaigājās pa gultām, paņaudēja, un mēs viņu paņēmām līdz uz rīta vingrošanu. Viņš izlēma, ka nepiedalīsies. Protams, jo tāda jau ir kaķa daba. Pēc rīta rosmes Anitas vadībā jutos labi. Dušā mazgājos kopā ar zirnekli, bāli pelēkzaļu triceklīgu radījumu, kurš nervozi staipīja kājas, laikam viņam nepatika siltā ūdens tvaiki.

Bruģītī, pils durvju priekšā starp bruģakmeņiem smiltīs ir sīkas aliņas, kurās dzīvo mušas ar svītrainiem ķermenīšiem, šorīt vingrojot mēs viņas iztraucējām. Un te ir bezdelīgas, žiglas kā bultas, to ligzdiņas ir pielipinātas zem pils jumta, šķiet, ka ikkatrā iespējamā vietā. Bezdelīgas esot putni, kuri ir jūtīgi pret enerģiju, tādēļ izvēloties vietu, kur ir gaiša, silta un mierīga aura. Nu ko, ar pili un tās enerģiju mums ir paveicies.

Tā kā ierados ātrāk, nekā paredzēts, dienas lielākā daļa bija jāaizpilda pašam – apmeklēju Aknīstes estrādi, lai saprastu, kas un kā. Salasīju vīgriezes, izbraukāju visus Aknīstes veikalus, bet tā arī neatradu papīra līmlentu. Atpakaļceļā ieraudzīju norādi “Hercoga Jēkaba kanāls”, kas izrādījās grāvis, bet googlē izlasīju tā rašanās iemeslus. Izziņas process. Visas pļavas vīgriežu pārpilnas, skaisti.

Katru reizi esot nometnē jūtos kā citā pasaulē un man šī sajūta patīk. Ļauj atslēgties no dzīves ikdienas. Priecājos, ka atbraucu, lai gan vakar jutos kā pirmklasnieks pirms 1. klases! Teātra spēle būs man īsts izaicinājums, tas būs solis uz priekšu! Negribas pazaudēt to brīvo un pozitīvo noskaņojumu, kas ir šobrīd.

Man ļoti patīk tāda kopīga balss iesildīšana ar Edgara jokiem un draudzīgu pasmiešanos vienam par otru. Šī ir pirmā nometne, kad nav neviena “burkšķētāja” (līdz šim), visi ir pozitīvi un enerģijas pilni, atmosfēra ir ļoti draudzīga un iedrošinoša. Pārliecinājos, ka “Īsas pamācības mīlēšanā” kopdziesmās un krogus dziesmā, balss skan tīri labi. Šķiet, apbružāšanās vienam ar otru nometnes laikā tiešām ir būtiska, lai vieglāk justos komfortā uz skatuves, taču ceru, ka izjūtas starp “veterānu” flangu un jaunpienācējiem līdz nometnes beigām būs pielīdzinājušās nullei.

Diena iesākās lēni, mierīgi. Un tā arī tā pagāja. Visi slavina šejienes ēdienu, taču man to pašai vajadzēs izkritizēt! Šķita, ka ēdienreizes saplūda viena otrā un attapos jau pēc vakariņām Oskara meistarklasē “Atbrīvotība uz skatuves un līksmība zālē” Tā bija ļoti vērtīga, īpaši kā līdzeklis, lai saliedētu jauno kolektīvu un iepazītos tuvāk. Ar Oskaru vienmēr forši strādāt, nav kur piesieties. Meistarklase palīdzēja “uztvert kreativitātes impulsus no kosmosa”. Arī jaunie nometnes dalībnieki iejutās. Priecājos par jauniem cilvēkiem un viņu panākumiem! Manuprāt, izdevās sapludināt “jauniņos” ar “vecajiem”, sākotnējo stīvumu nomainīja smiekli un azarts. Pamati komandas darbam ielikti. Izbaudīju, daudz kustības, spēles ar nometnes dalībniekiem, prāta treniņš uz atmiņu un sadarbību, pozitīvas emocijas. Esmu šodien smējusies tik daudz, cik pēdējā pusgada laikā kopā. Mēģināju vairāk rast sevī atbrīvotības sajūtu. Mazs izaicinājums bija viens vingrinājums, kur dalībnieki rindiņā paralēli sastājušies aiz manis, mēģina noturēt kritiena brīdī atmuguriski, un man jāspēj viņiem uzticēties. Bija grūti, jo bail, ka nokristu un sasistos. Tomēr saņēmos un uzticējos. Pirmo reizi kritu atmuguriski un mani noķēra, tā bija forša sajūta.

Otrā nometnes diena paskrēja ļoti ātri. Pozitīvās emocijas mijās ar nogurumu, jo šī bija radoša, darbīga diena. Daudz mācījāmies ko jaunu. Prieks arī par jaunām un atsvaidzinātām zināšanām, ļoti patika balss iesildīšana, nodarbības pie Anitas un meistarklase pie Oskara. Ar nepacietību gaidu rītdienu.

Pagaidām noskaņojums ir tāds, ka viss patīk. Istabiņā vakaros ielido pelēcīgi taureņi, no kuriem daudzi te dabū galu. Atklājās, ka Diāna uztver un domā citādi. Tas daudz ko izskaidro.

Viss ir ļoti forši! Priecājos, ka ir šāda nometne! Paldies! Vienīgi ļoti liela slodze, bet kopā pavadītie brīži atsver visu. Ir ļoti jautra un forša kompānija, visi ir draudzīgi, izpalīdzīgi, saprotoši. Ļoti priecājos būt šeit, vienīgi satraucos kā iemācīšos tekstu, uztraucos par izrādi. Bet pils pa to laiku dzīvo pati savu dzīvi ar savām radībām, no kurām daudzas droši vien mēs pat nepamanām.

13.jūlijs. Izaicinājumu kļūs arvien vairāk.

Ir svētdiena. Piecēlos ļoti izgulējusies. Atklāju peldvietu netālu no pils. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Paldies par elpošanas vingrojumiem!

Pēc iepriekšējā vakarā aizvadītās meistarklases, bija veiksmīgs pirmais “Arlekīna” mēģinājums Gārsenes sastāvā. Jaunieši saprot un cenšas darīt visu, kā prasīts. Pārsteidzošā kārtā diezgan daudz atceros no pagājušā gada. Liels prieks par jaunajiem, viņiem viss izdodas un sanāk labi. Alise, Kristians un Elizabete ir labs piemērs uz ko skatīties, darbs rit raiti. Ceru, ka tikpat gludi viss ritēs līdz izrādei sestdien (tfu-tfu-tfu), jo izaicinājumu kļūs arvien vairāk. “Arlekīna” mēģinājumi kā vienmēr nogurdinoši, kuru laikā Oskars nemitīgi atgādina, lai es smaidu. Vispār man šķiet es izrādu prieku tikpat bieži kā citi. Laikam viņam vienkārši ir priekšstati par mani no agrākiem laikiem, kad biju ne-dzīvespriecīga. Bet es esmu pamanījusi, ka daudzi cilvēki turas pie jau novecojušiem uzskatiem par kādu, pat ja šī persona ir mainījusies. Ar “Mīlēšanā” iet grūti. Visu laiku mainās apstākļi un nekur nevaru rast mieru par to, kāds būs gala rezultāts.

Šķiet, ka eksistējam paši savā laikā un paši savā visumā. Laiks paiet ātri. It kā ir brīvais laiks, bet tas aizpildās ar teksta mācīšanos. Es ļoti negribētu, lai uz mani kādam būtu jākliedz par to, ka es kārtējo reizi muļļājos. Pēcpusdienā turpināju izziņas procesu – aizbraucu līdz Lietuvai, kas tepat blakus atrodas un uzkāpu crazy skatu tornī. Vēl noteikti jāatzīmē lieliskā barošana – pusdienās bija supergardas karbonādes. Visīstākā mājas virtuve katrā ēšanas reizē! Ēdiens labs, taču porcijas mazliet par lielu.

Vakara meistarklase pie Edgara “Darbs pie vokālās tehnikas balss labskaņai”. Man ļoti patika. Bija jau kaut kas zināms, bet uzzināju arī ko jaunu. Neizprotu to visu, kā par mājiņām, tā citām lietām, bet ceru, ka kādu dienu uznāks apskaidrība. Vingrinājumus nodziedāju ļoti zemu, līdz Si lielajā oktāvā. Dīvaini dzirdēt sevi tā. Laba, vērtīga prezentācija, it sevišķi 3D diafragmas video materiāls. It kā par to visu ir runāts, bet ar katru reizi atklājas kaut kas jauns, jo maināmies un savā apziņā un pieaugam paši. Es varu tikai atkārtot to, ko rakstīju nometnē Jaunpilī – Edgars patiesi ir pasaules klases vokālais pedagogs un labākais vokālais pedagogs Latvijā. Ja kāds man tagad jautās, kur es lieku skaņu, teikšu: “Nu visās trīs istabās, bet ne reizē, un ja tur neiet iekšā, tad galerijā!”

Vakarā atkal meiteņu sarunas. Esmu patīkami nogurusi. Nedaudz sāk trūkt savas gultas. Mazākais bērns tika atvests tik pēc 23.00, kaķis arī mājās, tikai netīrs, tāpēc tika likts nakts dušā. Nu viss kārtībā, var iet gulēt. Nometnes dienas dziesma – “Elēģija” (R.Pauls). Diena piepildīta ar pozitīvām emocijām, kuras gāžas pāri malām. Forša diena!

14.jūlijs. Jauda, kā no elektrostacijas.

Gadiem neesmu sportojusi no rītiem, ķermenim laikam ir milzīgs šoks. Balss iesildīšana pie Anitas bija superīga! “Arlekīna kostīma” mēģinājums kā parasti bija aizraujošs un interesants. Patika dziedāt “Tiritombu”. Veicās jau labāk, jāuzslavē jauniešu degsme un centība. Tas arī ir tas, kāpēc man patīk ar jauniešiem strādāt – kad viņi aizraujas, tad no viņiem nāk tāda jauda, kā no elektrostacijas! Šeit jau arī pulcējas tādi, kas grib un kas aizraujas. Ļoti radoša un gaiša gaisotne.

“Mīlēšanas” mēģinājums ar ģeņģeriem, kā parasti, dezorientējošs un stresains. Tālāk neizteikšos. Lai gan šodienas mēģinājums bija jau daudz strukturētāks. Es visu saprotu, nekā personīga, bet dubulti dzirdes aparāti diviem dalībniekiem, manuprāt, jau ir pārspīlēts sižeta elements. Brīvajā laikā jāmācās teksti, kurus vēl jāizmēģina darbībā. Piemēram krogus skatā nezinu, kā būs, jo man bija iedots krodzinieks, kura tagad nav. Nezinu, kas beigās no tā visa sanāks. Šoreiz nometnē daudzi atsaka spēlēt savas lomas pēdējā brīdī. Opis arī. Es jau teicu meitenēm un Anitai, ka vienīgais variants, ja nav neviena, ir Oskars. Un tā arī notika. Bet kas notiek ar Kristianu? Kas varētu paraut viņu vaļā? Varbūt, viņam vajadzētu iemīlēties? Bet liekas, ka viņš uz to nav spējīgs, jo ir patmīlīgs. Es teiktu – egoists. Viss paša labumam…

Ir pats vasaras vidus, logā redzami tumši satvīkusi vakara debess, un mums sākas pirmais “Meklētāju” mēģinājums nometnē. Tas pagāja kā viens mirklis. Fonā mūs pavadīja pērkona dārdi un zibens šautru uzplaiksnījumi aiz loga. Šis mēģinājums šai haotiskajā dienā ienesa nedaudz miera. Tomēr, nevar teikt, ka bija tikai haoss. Iet jautri. C vitamīnu no smiešanās laikam esmu saņēmusi visam gadam. Ļoti forša kompānija! No rītdienas sāks piebraukt dalībnieki, kas nav te no pirmās dienas, cerams, ka gaišums saglabāsies līdz pat beigām. Tas jau atkarīgs arī no pedagogiem, jo viņi ir tie, kas to vidi rada un veido. Lai mums visiem izdodas!

Es nesaprotu, kāpēc mans brīvais laiks ir tik aizpildīts, bet daži te sūdzas, ka nav ko darīt un nezina, kur likties. Es nevaru atslābt ne uz brīdi, man nemitīgi jādomā par katras izrādes ainu secību, par kopsakarībām, es mācos tekstu, dziesmas, domāju, rakstu dienasgrāmatu, kas ir būtisks nometnes esības elements. Man ir jāsaņemas un jāiemācās teksts, šodien jau daļu iemācījos, jo laika vairs nav daudz. Es līdz šim vēl neesmu bijusi uz vietējo veikalu, dzeru ūdeni no krāna, kas ir ļoti normāls. To, ka tas ir diezgan kaļķains, sapratu tikai tad, kad izmazgāju matus, bet tas nekas, matu balzams manus matus izglāba.

Oskaram vārda diena, tāpēc visa diena uz vēl pozitīvākas nots, jo ik pa laikam kāds viņu apsveic. Dienas vidū jutu pamatīgu nogurumu, bet tas pamazām pārgāja un diena pagāja ātri. Šodien atkal vairāk brīva laika. Izmantoju aiziet uz veikalu un sapirkt saldumus, tēju, kafiju, košļenes, lai Oskaram uztaisītu dāvanu. Neviens neko nebija izdomājis, tāpēc likās, ka ir tāda nepabeigtības sajūta. Labi, ka trāpījās vēl caurspīdīgais saiņošanas papīrs un varēju smuki sasaiņot. Veikalā uz vietas izgriezu pamatni no kartona, piepirku lenti un atnākot izveidoju kompozīciju no sapirktā. Evija domāja, ka es kaut kur jau gatavu nopirkusi. Man patīk radošums, kaut ko izveidot, sataisīt. Pie vakariņām apsveicām. Tas ļoti ģimeniski patīkami. Mēs jau arī šeit esam kā viena liela ģimene.

Šodien ir pirmā diena, kad mūs nebaro tik bagātīgi kā barokļus pirms kaušanas. Paldies Dievam! Jo pēc vakariņām bija Ievas Paršas meistarklase un pārpildīts kuņģis dvēselei un dziedāšanai kaitē. Bija galotnes, kuras man nepatika kā izdziedu. Ieteica kā pareizāk. Patika vērot kā citiem dod ieteikumus. Mani ļoti aizrāva viņas stāsti, viņas atšķirīgā, personīgā pieeja pie katra dziedātāja! Viņa pati var visu, var paņemt augstos toņus ar zemā reģistra noskaņu, tā ka sirds notrīc… Kā gan iemācīties spēt iedarbināt to rezonējošo skaņu, ko viņa demonstrēja? Ieva Parša reāli spridzināja. Nav brīnums, ka viņa iztērēja visu enerģiju līdz vakara beigām.

Pēc vakara dziesmas vēl uzkoda, bet Ieva Parša atnāca un meklēja pat zupu, gāju skatīt uz ēdamzāli, atradu. Tad vēl ar Daigu pasēdējām, parunājām un mazliet vakara sarunas ar meitenēm. Jau nāk miegs.

Vai nometne var izmainīt skatu uz dzīvi? Nezinu, bet no tās katru reizi ir tikpat grūti tikt atpakaļ reālajā dzīvē, kā no kādas paralēlas realitātes. Ja mākslinieki nepārtraukti tā dzīvo, tad es varu saprast, kāpēc kādam no viņiem var būt septiņas sievas un ja septītā ir pie reizes arī nedaudz literāri apdāvināta, uzraksta grāmatu ar tādu pašu nosaukumu un vēl sniedz intervijas par to, kura tad īsti ir bijusi viņam tā vismīļākā sieva…wtf… Labi, bet tam nav nekāda sakara ar šo nometni, šī mazā atkāpe ir tikai par emocijām un (ne)stabilām jūtām, un to vidi, kas tās var ietekmēt.

15.jūlijs. Patīk būt kopā, būt pilī.

Patika tas, ka varēju labi izgulēties! Jau atkal patika balss iesildīšana un solo stunda pie Edgara Kramiņa. Tikai žēl, ka pati biju ar kaut kādu “prāta miglu”, līdz ar to nevarēju produktīvi nodoties un koncentrēties dziedāšanai.

Nedaudz uztraucos kas notiks izrādi “Īsa pamācība mīlēšanā”, jo mēģinājumi izskatās diezgan haotiski un nometne ir jau gandrīz pusē. Man būs jārunā pēc tēliem, kurus vispār vēl neesmu satikusi, saspēlējusies, tik labi neatceros arī viņu tekstu. Vajadzēja man tikai pieminēt, ka viss rit mierīgi un harmoniski, ka brokastīs man tika paziņots, ka “jāielec” ģenģeros. “Ļoti vajadzēja” ko šādu, bet kā noprotams, neviens man nejautā, vai vēlos un esmu gatavs. Ja jāglābj, tad jāglābj. Būtu muļķīgi zvilnēt gultā, kamēr izrādē ir problēmas.

Arī “Arlekīns” piedzīvo grūtības, jo tie, kas piedalījās iepriekšējā variantā, ir visu ātri atcerējušies, bet jaunpienācēji visu ātri apguvuši. Mēģinājumos iezogas daudz virspusējības un paviršuma. Paskaidroju, ka šāda attieksme var novest pie kļūdām izrādē, tomēr bārties un strostēt nav mana metode, īpaši jau darbā ar jauniešiem. Tam, protams, ir monētas otra puse – pārprasts draudzīgums, kad tevi sāk neņemt vērā. “Arlekīna kostīma” mēģinājums bija perfekts! Oskars cienāja ar garšīgām konfektēm. Nav zināms, kā mums meitenēm izdosies tās mazās lomiņas, bet izrāde man ļoti patīk. Ļoti patika kā jaunieši spēlēja. Alise tik atraktīva, viņai kolosāli sanāk. Arī Kristians man patīk šajā lomā. Elizabete ļoti aktīvi no visas sirds darbojas. Pilnīgi var redzēt kā tver katru mirkli. Viņai vajadzētu mācīties par aktrisi. Tik dabiski laužas ārā. Vakarpusē brīvā brīdī ar Madaru padziedājām kopdziesmas, jo mēģinājuma laikā Kaspara dziesmai, kur jāpiedzied, citi kaut kā bija piemirsuši pirmo balsi, bet mēs zinājām. “Arlekīna kostīmam” ir mēģinājums pie mēģinājuma. Un vakara mēģinājums bija so-so, jo diena bijusi gara. Līdz šim noderīgākais – darbs ar koncertmeistari Aritu. Paldies viņai par smiekliem, par padomiem, par izteikumiem. Par visu!

Šodien ierados nometnē un visi tā atdzīvojās. Īpaši Alise, es biju tik priecīga viņu satikt un nodot savu enerģiju viņai, lai atdzīvinātu! Tā pati istaba vien bija, tik gultu citu izvēlējos. Bija ļoti garšīgas vakariņas. Mmm… Frikadeļu zupa!!! Kā “ķirsītis” uz tortes bija arī Aritas ierašanās, kas gluži kā viesulis cenšas ieviest savu kārtību it visā. Līdz ar Aritu ierodas arī pamatīgs negaiss: tāds zibens, lietus straumēm lija, kā pie pasaules gala. Samērā simboliski.

Es domāju, ka iedziļinoties nedaudz zem esamības virskārtas, var redzēt katra cilvēka auru. Un šorīt es sēžu, domāju un saprotu, ka es varu identificēt gandrīz katra cilvēka krāsu šai nometnē. Laurai tā ir zilgani dūmakaina, kā vasaras puskrēsla, Anitai spilgti dzeltena kā saulaina pienene. Oskaru es redzu zaļā krāsā, Līgu oranžu kā liesmu, bet ar Diānu… viņai tur kaut kas nav kārtībā… viņai aura nav noformējusies, jo tur virpuļo kaut kāds briesmīgs haoss.

Kārtējā radošā diena noslēgusies. Laiks skrien ļoti ātri, te rīts, te vakars. Diena piepildīta ar pozitīvām emocijām, kuras gāžas pāri malām. Patika brīvais laiks, jo varēju daudz parunāties ar Karīnu. Vakarā bija istabiņā baumu vakars. Tika izstāstītas visas jaunākās ziņas un drāmas. Neskatoties uz to, gulēt aizgājām laicīgi un mani pārņēma miegs. Patīk būt kopā, būt pilī.

16.jūlijs. Radošais negaiss.

No rīta mostos ar tādām acīm, kādām pienākas būt, ja naktī daudz raudāts. Neko darīt, bet saulesbrilles palīdzēs! Viss ierastais rīta cēliens, šķiet, norit aiz maiga plīvura, kas pietušē realitāti. Tomēr diena ar savu enerģiju un kārsu noliek visu savās vietās. Paldies par iespēju braukt uz 10.00, it īpaši tas bija noderīgi šai spriedzes dienai.

Šodien izrādēm bija grūti deju mēģinājumi ar horeogrāfi. Šķiet “Arlekīns” pēc Regīnas Kaupužas uzliktajām dejām ir ieņēmis skaidras aprises. Beidzot viss ansamblis kopā. Ļoti jūtama izpalīgu ierašanās, jo tenorālas vibrācijas ir grūti neuzņemt. Taču, jo vairāk aktieru, jo vairāk jāpatērē enerģijas, lai visus savāktu, dažs labs atbraucis neatkārtojis savu lomu, bet galu galā viss sagāja priekš pirmā mēģinājuma ne slikti. Andris sen nebija redzēts. Arlekīnā viņš kā vienmēr labi iejuties savā lomā. Man prieks arī par to, ka Arita ieradusies. Visi malači – cenšas izdarīt visu un ņemt vērā prasības. Malači. Vakarā neliels radošais negaiss, bet tā ir neizbēgama procesa sastāvdaļa, kad kolektīvā ir spilgtas personības. Parasti cenšos izvairīties no šādām sadarbībām, bet šī nav mana izvēle. Kā saka – kas ir, ar to jādzīvo. Tas, protams, rada papildus iekšējo stresu, kas nometnes pirmajās dienās bija patīkami atkāpies. No tā arī gulēšana atkal caura un saraustīta.

Arlekīna mēģinājums mani reāli iedzina panikā, bet Mīlēšana pēc tam jau bija emocionāli vieglāka, lai gan, tehniski sarežģītāka. Visam izeju cauri ar eksemplāru, ne visu saprotu, bet gan jau kaut kā ar pieredzi izkulšos. “Meklētāju” izrādei tekstus zinu, bet ir īsināts un jāatceras salaiduma vietas.

Diena bija gara. Atkal līst. Pa dienu saule, vakarā lietus. Ārā labāk jūtos nekā telpās. Vakarā ļoti liels nogurums, bet paldies Aritai par kārtējām smieklu devām, kas uzlaboja noskaņojumu! Man patīk viņas darba stils, vienmēr zina ko grib un arī pareizi iesaka. Vienmēr koncentrējusies uz darbu. Arī dod vērtīgus padomus, kā pareizāk, lai labāk izdodas. Vēl gribas paslavēt ēdinātājus. Vienmēr garšīgi paēduši, un pat brīžiem liekas, ka par daudz, trīs reizes dienā, jo ikdienā viss ir citādākā režīmā.

Neatkarīgi no tā, ka esmu šeit nometnē, jāorganizē un jāuztraucas arī par mājas dzīvi. Pirmo reizi uz vairākām dienām mazais bērns paliek pie mana tēva un mātes. Uztraucos vai laikā pie zobārsta aizvesta, vai kaķis tiks atrasts? Jau kopš pirmdienas nav mājās redzēts.

Šodien jauna pieredze. Biju rezidentūrā, pieradu, braucu uz mājām, kur arī jāpierod, pieradu. Tagad atkal atpakaļ, bet nesūdzos. Daudz grūtāk būtu izdzīvot visas piecpadsmit dienas cauri visiem garastāvokļiem, kas parasti cilvēkiem parādās uz nometnes beigām. Es dabūju tikai to ko vēlos, tīru skatuves laiku ar mērenu daudzumu socializācijas. Jūtos ekskluzīvi. Brīnums – istabā neviens nekrāc, vēl!

Kāpēc es katrā nometnē vienu vai divus vakarus raudu tā, ka tas draud ar nosmakšanu naktī… tikai, lai neviens to nemanītu… lai visiem būtu labi, lai es tikai nevienu netraucētu??? Tāpēc, ka es esmu tāds cilvēks. “Kāpēc tu raudi?” es jautāju pati sev. “Jo tā Tev vajag!” saka Teātra Gars! “… jo citādi Tu nevari izaugt! Raudi, meitiņ, tagad, kad vēl vari raudāt, raudi no visas sirds, jo Tu nezini, kas Tevi nākotnē vēl sagaida!” Kas tad būs rīt? Rīt atkal būs jauna diena! Ar savu enerģiju, ar savu krāsu, ar savu zināšanu! Laikam, ka tieši spēja raudāt mūs padara par cilvēkiem… Un tad, kad to vairs nespējam… ir jādomā – kā un kāpēc mēs pazaudējam savu cilvēciskumu…

17.jūlijs. Starp audzēkņiem nav nekādu zvaigžņu izlēcienu.

Ļoti izbaudīju iespēju ilgāk uzgulēties! Gulēt ir tik labi. Katru rītu ap septiņiem pieceļos un tad atkal iemiegu. Meitenes jau ceļas kafiju apliet, bet es vēl mazliet paguļu. Tad piecēlos, sataisījos un gāju ārā. Sportiņš no rīta, tas ir labi! Vingrojot, ierunājāmies par Edgaru un viņš kā reiz jau pa logu skatās uz mums. Pirmo reizi nometnē ir tā, ka pēc raudāšanas nakts es pamostos ar racionālu prātu, un jau dienas pirmajā pusē viss haoss saliekas kā puzzle, pats no sevis. Nav vairs nekāda haosa, un ir izveidojusies īsta glezna. Pazūd bailes un izmisums par to, ka nespēsi izdarīt savu uzdevumu, un parādās prieks par to, ka Tev vispār ir kāds uzdevums. Brokastīs rasols un es dabūju pat 2 porcijas.

Šodien viss tādā ritmā. Pēc iedziedāšanās uzreiz braucam uz estrādi Aknīstē. Kur 2020.gadā spēlējām “Mūzikas skaņas”. Diena pagāja ātri, mēģinājumi gari. Taču viss palika daudz skaidrāks, jo piedalījās visi aktieri. Vienā brīdī ļoti noguru, jutu ka galva nestrādā un vajag atslēgties. “Arlekīna” caurlaide pagāja visnotaļ veiksmīgi, tā kā lielākā daļa izrādes bija kārtīgi atmēģināta pilī. Patika, neskatoties uz to, ka bija ļoti karsti un grūti. Forši arī tas, ka izrādes kodols ir kopā no nometnes sākuma, “sarīvējies” un strādā atbildīgi un atdevīgi. Diānai gan teātri nevajag spēlēt, jo Diāna un teātris ir divas nesavienojamas lietas. Āmen!

Dažkārt nākas glaimot, lai sasniegtu savtīgos mērķus uz skatuves. Es arī dažkārt esmu bijis pie šī vainojams, bet ne tuvu tik bieži kā daži citi ilgspēlējošie studijas dalībnieki. “Māksliniekam vajadzīga nekaunība” tikai tik ilgi, cik tas ir ērti… Ar Diānu un Madaru starpbrīdī aizgājām pēc kafijas, kāpām kalnā, lai būtu ātrāk, knapi varēju uzkāpt. Fiziskā forma man ir švaka, bet zinu ka man nebūs spēka saņemties sportot mājās. Ir nedaudz bail pievilt pārējos. Neviens man nav pateicis nevienu sliktu vai asu vārdu, ja tā būtu, es nespētu neko veikt. Man vajadzēja brīdi palikt vienai, lai savāktu galvu, un tas brīdis radās. Pusdienas pieveda uz estrādes un saldajā bija garšīgas bulciņas. Piedevām vēl svaigi ceptas. Visu caurlaides laiku tās ēdu.

Forša sajūta bija arī, kad neskatoties uz lietu, visi mēģināja “Mīlēšanu” viena mērķa labā. Arī tādas lietas saliedē – lietus saliedēja mūs divējādi. Mēs salijām nedaudz. Nav jau tā, ka man nepatīk lietus, bet nepatīk palikt mitrai. Ceru, ka viss sanāks. Izjūtas domājot par “Mīlēšanas” gala rezultātu nav sevišķi iepriecinošas, jo cilvēki vēl joprojām nezin tekstus. Daudz kas vēl ir nepareizs. Īpaši lielās (tirgus un kroga) ainas. Tur visvairāk cilvēku, tāpēc takās grūtāk savākt un salikt visus. Man šķiet, ka cilvēki nesaprot, ka tirgus ainā ir jāstaigā, daudz jāstaigā. Tā, lai tirgus atdzīvojas. Taču nav arī tikai slikti, caur visu šo haosu katrs aug pa savam. Kāds aug pacietībā, jo jāsagaida taču savs iznāciens, kāds trenē koordināciju, cits izturību. Katrai cilvēka darbībai jāved uz izaugsmi, un tas ir daudz būtiskāk par gala rezultātu. Būtisks taču ir process, ko nometne nodrošina gandrīz neiespējami labi. Pašam par pārsteigumu, man ļoti patika “Īsa pamācība mīlēšanā” mēģinājumi.

Vakarā jūtams nogurums. Visu dienu uz estrādes. Un tā gaidīšana nogurdināja. Toties izdarīju visus savus darbiņus. Pie tam vakarā ar ģenģeriem pilī vēl pastrādājām ar tekstiem. Cerams, būs labāk. Novērojumi liecina, ka pret amatieriem skatītājs ir ļoti mazprasīgs, tātad, gan jau izkulsimies.

Bija ļoti noderīgi atbraukt uz saimes apli, pēc kura varēju ar partneriem atkārtot gan horeogrāfiju, gan vienkārši paākstīties. Jaunie dalībnieki pa klavierēm trinkšķina un dzied. Prieks, ka viņiem sanāk un ka viņi ir iejutušies. Roberta dziesma “Arlekīnā” ir tādā skanīgā izpildījumā. Paldies Aritai par smiekliem un jaukajām sarunām. Paldies Regīnai par ļoti vērtīgajiem padomiem! Vienīgais man pietrūkst tādas sanākšanas ārpus darba režīma. Saprotams, ka izrādes ir jāsagatavo maksimālā ātrumā un nav laika atslābt. Vakarā vismaz varēju paskatīties seriālu un uzspēlēt Okeāniju. Pēc apļa ātri aizgāju gulēt. Tas tikai tāpēc, ka mūsu istabā nobeidzās kontakts un man izlādējās viss iespējamais – dators, telefons un planšete. Šogad nometnē jūtos kaut kā dīvaini. Man patīk, bet kaut kā pietrūkst. Varbūt arī tas, ka mēs paliekam mazāk, bet zinu, ka ir jau jauni gribētāji dziedāt vokālajā studijā. Tad jau droši vien septembrī tiksimies. Protams, dažiem tas ceļš uz Rīgu būs visai tāls.

Iespējams, šīs nometnes veiksmes stāsts ir tas, ka sastāvs nav liels, starp audzēkņiem nav nekādu zvaigžņu izlēcienu, visi ir draudzīgi un izpalīdzīgi. Arī tas, ka Edgars šogad ir mierīgs, salīdzinoši ar citiem gadiem, nometnes kopējai sazobei nāk tikai par labu.

18.jūlijs. Esam sapratuši to, kas mēs katrs esam.

Piecēlos stundu pirms modinātāja, bet jutos labi, galva negriezās. Šodien pēdējā rīta rosme. Ļoti labi. Brokastis, kā ierasts, garšīgas. Pēc balss iesildīšanas, paliku pilī, pagulēju, paskatījos seriālu un atkārtoju tekstu. Tad atnāca Gustavs un es palīdzēju viņam atkārtot tekstus. Biju arī aizgājusi līdz Andrim un izstāstīju par to kontaktu. Viņš teica, ka viņam līdzi ir visi instrumenti un var palīdzēt salabot. Atnāca, paskrūvēja, es paspīdināju gaismu un kontakts ir salabots. Tā nu bija pusdienas un ceļš uz estrādi. Pa ceļam klausījāmies Rammstein, lai uzlādētos.

Caurlaides mēģinājums “Meklētājiem” baznīcā likās veiksmīgs. Man ļoti patika, viņi visi ir malači.

“Arlekīna” ģenerālmēģinājumā piedalījās Pērkoņtēvs, kas zibināja savas zibens šautras un bija savērpis īstu vētru ar vēja brāzmām un spēcīgām lietus šaltīm. No ģenerālmēģinājuma nekas prātīgs nesanāca, bet no kopības sajūtas, komandas gara, protams, tas bija izcili! Visi tik organiski pārorientējās uz spēlēšanu saspiestos apstākļos zem skatuves jumta, ka izrādes ritums necieta vispār, visi, šķiet, saliedējās vēl vairāk. Edgars, protams, nevarēja noskatīties pilnvērtīgi to, ko un kā esam sastrādājuši, bet man ir sajūta, ka visam rīt jāsanāk, ja vien Dabasmāte mums ļaus to izrādi nospēlēt tā, kā tā iecerēta.

“Mīlēšana” pagāja ar saviem plusiem un mīnusiem. Pie plusiem – noorientēties, kad un ko saku, ar kādu domu un pie tā visa vēl – kur eju un ko daru. Šodien, šķiet, ielauzos tajā visā par kādiem procentiem vairāk. Mūziku Arita ar Mārtiņu nebija sakārtojuši un spēlēja nezin ko. Līdz ar to temporitms par lēnu. Tas bija briesmīgi. Brīnos par Edgara savaldību, jo faktiski viņus vajadzēja notriekt no skatuves ar sūnainu koku. Rīt vēl pienāks dejotāji un pārējie mūziķi un visām muzikālajām vietām vēlreiz jāiziet cauri. Ceru, ka viss tomēr sanāks. Lai arī mēģinājumā negāja gludi un aizmirsu tekstu kādās trīs vietās, tiku galā pati sev par pārsteigumu, jutos brīvi, bija interesanti. Ik pa brīdim smidzināja lietus un mēģinājums notika lēkājot pa peļķēm. Edgars novilka kurpes un visu vadīja basām kājām. Bija mierīgs, jo kā saka ilggadīgie dalībnieki, rīt laiks būšot labs, jo Edgars to ar Dieviņu mākot sarunāt. Lai arī Edgars teica, ka mēģinājums bija labs, es nevarēju nepamanīt, ka viss turas uz cerības, ka izdosies tikt cauri ar veiksmes palīdzību. Paļaujos uz to maģiju, kas notiek tikai (pirm)izrādē, kad visi mobilizējas un kaut kādā brīnumainā kārtā viss izdodas. Kā teiktu Blaumanis: “mums liekas esam neatliekams laika prasījums mūsu jaunībai rādīt to ceļu…” Tomēr baiļojos.

Vakarā jūtams nogurums. Trīs ģenerālmēģinājumi, neatceros, ka tā būtu bijis. Katrs savā kvalitātē, bet mēs esam sapratuši to, kas mēs katrs esam. Mani spēki ir patērēti un ir jāsaņemas. Liekas, ka dažu brīdi viss bija haotiski, visi bija noguruši, bet zinu, ka saņemsimies, un arī skatītāji iedos savu enerģiju. Daudz kas top pēdējā brīdī. To zinu no pieredzes.

Es parasti saejos ar tādiem cilvēkiem, ar kuriem apsveicinos apskaujoties un skūpstot uz vaiga, vai arī apskaujos un tuvu pie vaiga skūpsts vismaz aizlido gaisā. Man nevajag stīvu paziņu armiju, kuri nespēj pieskarties. Un es zinu, ka mans dzīvības spēks ir neizsīkstošs. Es to smeļu no satrauktās zemes, no dzīvās laternas manas ielas stūrī, un arī no tā vientuļā kaķa acīm pie maniem sētas vārtiem. Te, nometnē, mēs arī apskaujamies, esam tuvi, un mums ir arī savs kaķis! Viņš mēģināja man iekost rokā, bet tik ļoti maigi, ka es sapratu, ka tas bija tikai mājiens. Vienkārši ir jānovelk svītra un jāsāk nākamā nodaļa dzīves ceļā. Nelūgties, nežēloties, vienmēr dedzīgi pastāvēt par savu dzīves pārliecību. Pastāvēt ļoti godprātīgi, nemeklējot savu labumu. Nebaidīties no līdējiem, plātīzeriem un idiotiem. Nesadarboties ar lišķiem un glaimotājiem.

Nometne iet uz beigu pusi. Žēl… Neizbēgami tuvojas noslēgums, jūt vilkmi uz mājām, lai gan, ko sūdzēties?. Daži šeit dzīvo jau otro (ja ne trešo) nedēļu. Man pagaidām mājās negribas. Domāju tikai par to kaut rīt viss izdotos!

19.jūlijs. Ļoti gribu turpināt spēlēt teātri un dziedāt!

Es redzēju sapni. Sapnī bija jāgatavojas izrādei un es zvanīju pa rāciju Kramiņam. Teicu, ka nevaru sazvanīt Anitu. Mans mērķis zvanam bija noskaidrot kāda ir vislabākā metode kā atkārtot tekstus un dziesmas. Edgars sacīja, ka tas esot katram citādāk, pašai jāsaprot un tad es noliku rāciju nost un pamodos. Interesanti. Izrāžu diena ir klāt. Celties šodien negribējās, nogulēju līdz pēdējam. Arī ēst negribējās, likās pārāk daudz un kumosi nelīda mutē. Varbūt satraukums? Aizbraucām uz Aknīstes estrādi jau no paša rīta, bet man nebija garlaicīgi. Es klausījos savu mūziku un pastaigājos ar plikām kājām pa zāli. Bija divas izrādes. Diena bija interesanta un pagāja ātri.

Šķiet, ka visu, ko Edgars nepateica Aritai vakar izgāzās šodien, pie tam dubultā. Vispār saprotu, jo Arita reāli besī visus ārā ar savu vampīrisko enerģiju. Tas nedaudz sabojāja sākumu, jo to visu dzirdēja izrādes dalībnieki, kuriem jau tā pietika stresu. Tomēr galu galā izrāde “Arlekīna kostīms” bija ļoti laba (kā Pupure teica – izcila), neskatoties uz dažiem nelieliem kurioziem. Arī Edgars bija ļoti apmierināts par paveikto. Izrādes kodols, kas bija mēģinājis visu nometnes laiku, izšāva savu labāko sniegumu, prieks gar par Alisi, Elizabeti un Kristianu, gan par Karīnu, Robertu un Edgaru. Ja pārējie divi būtu mēģinājuši tikpat, cik kodols, visi būtu līdzīgā līmenī. Prieks, ka ar kodolu izdevās pakāpties soli augstāk, papildināt izrādi ar jauniem precizējumiem, kā arī lieliski nospēlēt pamatu. Arlekīns noņēma slikto pašsajūtu un pagāja bez lieliem iekritieniem. Man patika Kristiana kustības un enerģija. Mani ļoti aizkustināja Elizabetes dziedājums (jau toreiz, kad bija atbraukusi Parša). Viņas balstiņa skanēja kā dzidrs avotiņš. Kolumbīnes loma šķiet manī vēl bija aizkavējusies no pagājušā gada. Kopumā domāju, ka darbs pie “Arlekīna kostīma” manī kaut ko atvēra – uzdrīkstēšanos, ļaušanos pārspīlēt, nekaunību. “Arlekīna” izrāde bija forša. Vienkārši lieliska, nezinu ko tur vēl varētu uzlabot! Tikai saglabāt to tādu, kāda tā ir!

Pēc tam sekoja pusdienas, skaņas mēģinājums un gatavošanās otrai izrādei. No “Īsa pamācība mīlēšanā” manās sajūtās palika tīrs prieks, par spīti vairākām mulsinošām un negaidītām kļūdām. “Mīlēšanā” ielēcu, šķiet, trīs mēģinājumos, tāpēc izrādē sanāca pamatīgi noputroties, par ko pēcāk reabilitējos, izglābjot kolēģus citās ainās. Esmu laimīga, ka tikām līdz beigām labāk nekā biju gaidījusi. Šī izrāde man piespieda saprast, ka es visu kontrolēt nespēju un citus ietekmēt nevaru. Katram ir jādomā pašam par sevi un jāgrib pašam darīt. Kopumā, pie tā, cik maz un izkaisīti mēģināts, rezultāts bija labs. Kopumā labi nospēlēta izrāde. Man šogad patika frizūra un grims. Friziere bija ļoti laba. Man radās tāda enerģija un viss likās raiti. Pateicoties mūziķiem, kuri nesajauca nevienā vietā, parādījās temporitms. Tās laikam ir kādas burvestības vai lūgšana Dievam. Skatītāju bija daudz, viņi bija priecīgi, aplaudēja, dzīvoja līdz! Paldies pērkoņtēvam, ka ļāva abas izrādes nospēlēt bez lietusgāzēm, kas sākās drīz pēc mūsu izrādes!

Vakarā, bija tāda beigu sajūta. Gara diena galā! Divas izrādes un divi apsisti ceļi. Tomēr rīt vēl jāspēlē “Meklētāji”. Ceļš līdz šim momentam bijis dažāds. Tagad atliek tikai izdomāt, vai vajag apaļo 10 nometni? Bija prieks būt nometnē kaut tik īsu mirkli. Tā bija mana 10 nometne, bet ne pēdējā. Nākamajā gadā būšu tāds īsts nometnes dalībnieks un tiksimies nākamgad! Man ir tāda sajūta, ka visu mūžu esmu nodzīvojusi, lai nonāktu šeit! Man tāda sajūta, ka ķermenis ir sācis elpot. Tā jau Kramiņš teica, bet īsti vēl nesapratu to visu. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka varu būt šeit. Esmu ļoti laimīga! Paldies jums visiem! Šī ir labākā nometne manā mūžā. Ļoti gribu turpināt spēlēt teātri un dziedāt!

20.jūlijs. Esam iekāpuši laika mašīnā un nokļuvuši citā dimensijā.

Neticami, ka nometne tūlīt beigsies. Ar meitenēm istabiņā runājām, ka esam iekāpuši laika mašīnā un nokļuvuši citā dimensijā. Nezinu, kā tās dienas aizskrēja. Griežas galva no gaisa. Ko lai saka? Man šķiet, ka šoreiz tā bija īsta darba nometne. Es katrā ziņā nepaspēju citu neko, kā tikai mācīties tekstu, pieņemt to ko režisors liek un izbaudīt radošo atmosfēru. Milzīgs paldies Anitai, jo viņa ir tāds cilvēks, kāds es nekad nespētu būt. Un es esmu laimīga, ka varēju desmit dienas būt šo brīnišķo, radošo cilvēku vidū.

Nometne izskaņā baznīcā tika nospēlēti “Meklētāji”. Mani koncertuzvedums aizskāra līdz sirds dziļumiem. Baznīca pilna skatītāju. Kas to varēja domāt, ka mazajā Aknīstē tik daudz cilvēku atnāks? Lielvārdē noteikti sēdētu kādas piecas tantes… bet tas jau ir stāsts par novada iedzīvotāju mentalitāti.

Man pašai šķita, ka es runāju ar enerģiju un kvēlu degsmi, jo es tā arī jūtos sakot savu tekstu, bet man teica, ka izklausījās bēdīgi un miegaini… Šķiet, mēģinājumos bija labāk. Es nezinu kā es varētu uzlabot savu sniegumu, jo tas kā es dzirdu sevi var būt mānīgs iespaids. Laikam jūtas un emocijas ir tik dziļi manī, ka nespēj tikt līdz tam, ka tās varētu parādīties balsī? Vai arī tur ir vēl kas cits, apzināta spēle, tāda kā pārspēle… vai varbūt, ka vienkārši slikta dikcija… Varbūt ierakstīt to tekstu, ko es runāju ar degsmi un tad noklausīties… labot… kā tad labot?

Nometnes beigās Edgars Kramiņš visiem izdalīja diplomus un pateica ceļa vārdus dzīvei un izaugsmei. Vērtīgi. Domāju, ka negribēšu dalīties savās izjūtās, bet tomēr nolēmu uzrakstīt. Kopumā man nometne ļoti patika. Es ieguvu vērtīgu pieredzi, iepazinu daudz aktīvus, jaukus un komunikablus cilvēkus. Šī nometne man sagādāja ļoti dažādas emocijas – gan piedzīvojumus, gan arī pārdzīvojumus. Nebiju vienīgā, kas reizēm jutās apjukusi.

Nometnē nonācu pavisam nejauši. Man piedāvāja piedalīties, un es to uztvēru kā lielisku iespēju, jo līdz šim galvenokārt biju dziedājusi koros un ansambļos. Man vienmēr ir ļoti paticis dziedāt, un bija liela vēlme attīstīties un apgūt jaunas zināšanas.

Pirmās dienas biju ļoti satraukta. Nevarēju saprast, ko īsti no manis sagaida, kā pareizi darboties. Man nebija saprotama Edgara izmantotā tehnika – tā man sagādāja lielas grūtības. Es daudz centos, atkārtoju, mēģināju dziedāt dažādās pozīcijās un tehnikās. Vienā no Edgara solo nodarbībām šķita, ka esmu beidzot atradusi pareizo skaņu, bet sajūtu ziņā tas bija ļoti sarežģīti. Tad es sāku dziedāt tā kā biju pieradusi iepriekš. Mazliet nomierinājos, jo pārjautājot par savu dziedājumu, man pateica, ka es dziedu tuvu patiesībai.

Tad sākās mēģinājumi izrādei “Arlekīna kostīms”. Tas bija īsts izaicinājums, jo tā bija mana pirmā pieredze teātrī. No sirds vēlos pateikties Oskaram. Viņa atbalsts un iedrošinājums palīdzēja man atvērties un ar pārliecību nospēlēt izrādē. Oskars prata radīt drošu un radošu gaisotni. Viņa pacietība, ieteikumi un labi vārdi vienmēr atnāca īstajā brīdī. Man ļoti patika Oskara skatījums uz izrādi un veids kā viņš strādāja ar dalībniekiem. Tā bija patiesi skaista un vērtīga pieredze, ko es noteikti neaizmirsīšu.

Liels paldies arī Anitai – pie viņas vienmēr varēja vērsties pēc palīdzības, viņa vienmēr bija uzmanīga un atsaucīga, īpaši pret mums, jauniņajiem. Īpaši viegli man bija ar “jaunajiem”. Viņi bija atvērti, viegli uztvēra notiekošo, ar viņiem varēja brīvi parunāt un pajokoties, kopā padziedāt un justies droši. Mīļš paldies jums par šo komforta sajūtu un drošību nometnes laikā! Paldies arī “vecajiem”, kuri skatoties uz mūsu kļūdām, sniedza ieteikumus un iedvesmoja mainīties un pilnveidoties.

Tad ieradās koncertmeistare Arita. Mūs iepriekš brīdināja, ka viņa ir ļoti interesanta. Tā tiešām bija –ļoti atraktīva un tieša. Pirmajā nodarbībā mēs izsmējāmies, jo viņas frāzes un izteicieni bija nepierasti un uzjautrinoši. Tad man sanāca ar viņu padziedāt. Viņa paskaidroja ko un kā man darīt, un es sapratu kā veidot skaņu, kā strādāt ar skaļumu. Es no sirds pateicos par to, ko viņa man iedeva.

Vēlos pateikt arī lielu paldies Edgaram Kramiņam. Pateicoties viņam šāda nometne vispār notiek. Paldies, ka mani paņēma un palīdzēja apgūt jaunas lietas. Lai gan šī pieredze bija jauna un izaicinoša, tā man deva iespēju mācīties un iepazīt sevi no cita skatupunkta. Es ļoti novērtēju iespēju būt daļai no šī procesa.

Šīs deviņas dienas bija smagas. Bieži nācās iziet no savas komforta zonas. Bija brīži, kad šķita, ka rokas nolaidīsies un es padošos, bet tieši pedagogu atbalsts, foršie cilvēki un jaukie mirkļi palīdzēja turēties. Apzinos, ka ne vienmēr spēju attaisnot cerības, un zinu, ka šī visticamāk bija mana pēdējā “Izdziedi vasaru” nometne. Tomēr es ļoti novērtēju un no sirds pateicos par iespēju tajā piedalīties. Man tā bija brīnišķīga pieredze un pārbaudījums. Paldies ikvienam, kas mani pieņēma, vadīja, iedrošināja un vienkārši bija blakus. Šeit es sajutu, ka man ir kur augt!

Nometne ir izskanējusi un ir jāiet uz priekšu, bet joprojām esmu pārņemta ar visu, atceros jokus, cilvēkus ko iepazinu. Nevaru sagaidīt, kad atkal jūs visus satikšu. Es vēl lidoju atmiņās, iespaidos, notikumos. Negribu piezemēties.